Istabas

Ziniet, man pašam gribējās to noskaidrot. Skaidrs ir (un bija) viens - vienas atbildes nav (nebūs, nevar būt). Tomēr esmu apkopojis savas versijas, kas ir (un nav) istabas.com. Tātad:

• ^THE ISTABAS.COM ir viena Autors tīmekļa žurnāls, kurā dominē ar kultūru saistīti jautājumi. Autors ir tikai ceļā, lai atbildētu uz jautājumu „Kas ir kultūra?”. Reizēm gadās kļūdas.

• ^THE ISTABAS.COM nav objektīvas informācijas avots, bet gan viena Autora redzespunkts.

• ^THE ISTABAS.COM ir telpa, kas atzīst diskusiju, nekautrējoties no tās sekām.

• ^THE ISTABAS.COM nav mērķis, bet gan ceļš pie mērķa.

• ^THE ISTABAS.COM atbalsta podkasta „Punkts” nokļūšanu līdz klausītājiem.

• ^THE ISTABAS.COM, publicējot video, audio vai teksta fragmentus, negrib aizmirst atsaukties uz avotiem. Ievietošana notiek tikai iepazīšanas nolūkos.

Tagad vismaz tas ir noskaidrojies. Uh…

Sākums - parasts. Jaunieši ir sajūsmināti (viņiem ir unikāla iespēja parunāties, pamētāt popkornu, atbildēt uz svarīgiem telefona zvaniem un darīt citas dižas lietas). Gaisma lēnām nodziest. Reklāma, reklāma, reklāma. Tā, te nu sākas. Tālāk man ir vienalga - man neviens netraucē - esmu izstrādājis dabīgu imunitāti pret uzmanības novērsējiem, kad sākas filma.

Palāta. Acis atveras. Viņš runā, sauc savu vārdu, bet neviens nedzird. Viņš pārcieta insultu. Tā Viņam saka. Viņš ir paralizēts. Saikne ar ārpasauli izpaužas, mirkšķinot vienīgo veselo aci. Tiek saukti burti, Viņš nomirkšķina, kad jāapstājas. Viņš uzraksta grāmatu.

Patiesībā - es nezināju, uz ko eju. Man bija brīvbiļete uz Forum Cinemas un 31. oktobris tika minēts kā pēdējais datums, kad tā ir derīga. Pirms kāda mēneša jau nogulēju un neaizgāju uz „Inland Empire” (jaunā Deivida Linča filma), kuru vēl joprojām neesmu redzējis. Tagad, pēdējā brīdī devos - un tad jau redzēs, kas tur būs. Kamdēļ es to saku? Tamdēļ, lai uzsvērtu to, ka es nebiju sagatavojies šai filmai. Tas bija kā vienā rāvienā iedzert pirmo pa rokai esošo šķidrumu un tad atklāt, ka tas ir absints. Filma ir ļoti spēcīga, emocionāla pārdzīvojuma pilna, traģiska, skumja, eksistenciāla. Izejot no kinoteātra, līdz mājām nokļuvu autopilotā - galva bija pilna ar domām un apkārtējai pasaulei vienkārši neatlika laika.

Protams, ka es iesaku apmeklēt šo filmu - „Skafandrs un tauriņš” („Diving Bell and the Butterfly”; „Le Scaphandre et le papillon”).

Ziniet? Filma ir balstīta uz patiesiem notikumiem. Tāds Žans-Domeniks Bobijs (Jean-Dominique Bauby), žurnāla „Elle” redaktors, patiešām ir bijis un ar Viņu šie notikumi patiešām ir notikuši. Un Viņš tiešām uzrakstīja grāmatu „The Diving Bell and the Butterfly”, mirkšķinot ar vienu aci.

Šīgada Kannu kinofestivālā „Skafandrs un tauriņš” režisors - Julian Schnabel ieguva balvu par labāko režiju.

Ričarda Avedona (Richard Avedon) fotogrāfijas:

* * *

* * *

* * *

via, etoday

Ja jau par ‘momenta asociācijām’ - “kosmoss”, “es - nē”, “kreisā redz labāk”.

Я говорил и говорю вместе с Шиллером: «Имей смелость мечтать и лгать». /Ф.Ницше/

Es tomēr vēl neesmu izpildīju vienu solījumu (solījumu sev - tā kā esmu sevi pievīlis. Sevi, jā. Bet nav parādu). Tagad ziņa visai skaidra - esmu dzīvs un nepazudis (nopietni). Jauki.

Pie reizes vēlos izstāstīt vienu interesantu atgadījumu. Sanāca ar e-pasta starpniecību īsu parunāt ar kādu dienvidkorejieti. Pusanas pilsētā norisinājās starptautisks filmu festivāls (Pusan International Film Festival), kurā tika rādīta arī Latvijas filma „Vogelfrei” (par kuru es jau iepriekš rakstīju). Dienvidkorejieti šī filma ļoti sajūsmināja un tika meklēts veids, kā izteikt savas uzslavas kādam no režisoriem vai filmēšanas dalībniekiem. Protams, šis cilvēks nelasa latviski, tamdēļ arī pārprata, nodomājot, ka esmu kaut kādā veidā saistīts ar šīs filmas tapšanu. Aizrakstīju paskaidrojumu (ka neesmu vis un ka tas raksts bija tikai ‘recenzijas-veida’). Īsi parunājām. Iespējams, Latvijas apmeklētākie blogeri ik dienu saņem vēstules vai sarakstās ar lasītājiem no tālākām zemēm, bet man tā sagadījās pirmo reizi. Tamdēļ arī - liels pārsteigums un pat apjukums.

Solar - a short film by Ian Wharton and Edward Shires.

Neredzēta planēta, divi dažādi vīri, saule, mēness, darbs, mehānisms, sarkanā un zaļā gaisma…

‘Dator-māksla’ - laikam tā to var nosaukt, ja ir akūta vajadzība to kaut kā nodēvēt. Autori ir kreatīvi un ‘ar rozīni’. Filmas izveide un pilnveidošana prasījusi septiņus mēnešus. Viss ir rūpīgi.

Filmu ir iespējams noskatīties tās oficiālajā lapā (spied te). Turpat varat arī izlasīt nedaudz vairāk par filmas autoriem.

* * * * *

Bija 11. septembris un es devos uz Pasaules Tirdzniecības Centru (baisi?). „Baltijas Pērles” sakarā varu pateikt, ka man atšķirībā no daudziem citiem nevar tik viegli sabojāt vakaru. Es nepārmetu „austiņu problēmu”; esmu jau pieradis pie tā, ka latvietis vienmēr nokavē pirmās piecas minūtes un skraidošās galvas gar ekrānu pazūd tikai ap desmito, kad nu beidzot visi ir iekārtojušies; esmu pieradis arī pie tā, ka latvietis savā būtībā ir ļoti aizņemts - nu nevar viņš izslēgt mobilo telefonu - ja zvanīs, tad zvanīs; un mani nebūt nekaitina, ka mans blakussēdētājs var pa kluso strēbt no azotes izvilkto viskiju mazītiņā pudelītē, lai gan es smēķēt neatļaujos. Utt. Esmu atnācis nobaudīt kino un neļauju citiem man šo vakaru sabojāt. Uz ko tad biju?

„Buržuāzijas diskrētais šarms” ir Luisa Bunjuela (Louis Bunuel) filma, kas mani savaldzināja ar savu satīrisko nostāju pret situāciju un katru konkrēto cilvēku. Jā, melns humors arī ņem savu dalību. Es teiktu, ka filma sastāv no daudzām sirreālistiskām un mākslinieciskām kolāžām, kas savā starpā ir lieliski savienotas.

Mēs redzam, kā Mirandas republikas vēstnieks ar diplomātiskā pasta starpniecību pārvadā narkotikas; kā viņa kompanjoni ar savām sievām un viņu pašu mēģina ieturēt vienas mierīgas vakariņas, bet tas laikam ir nereāli; kā kāds zaldāts prot izstāstīt savus sapņus (tik tiešām - prot), kā mācītājs atlaiž grēkus un paņem rokās bisi…Utt.

„Buržuāzijas diskrētais šarms” izraisa smieklus un pārdomas, tas ir gan absurds, gan pārdomāta koncepcija. Tā ir filma, ko gribās noskatīties vēlreiz.

* * * * *

„Buržuāzijas diskrētais šarms” (“Le charme discret de la bourgeoisie”) / 1972 / Francija, Itālija, Spānija / 102 min / Režisors: Luiss Bunjuels (Louis Bunuel) / Lomās: Fernando Rejs (Fernando Rey), Delfīne Seiriga(Delphine Seyrig), Pols Frankērs(Paul Frankeur), Žans Pjērs Kasels(Jean-Pierre Cassel), Stefānija Odrāna(Stéphane Audran), Mišels Pikolī(Michel Piccoli).

Iekāpju tramvajā. Apsēžos otrā vagona pēdējā, vienvietīgajā sēdeklī ar skatu uz mājām, no kurām attālinos. Braucu. Šķērsojot krustojumu aiz „Bērnu pasaules” novēroju, kā viens policijas buss, ieslēdzot avārijas sirēnu, apsteidz citu, kas kārtīgi gaida zaļo gaismu. Līdzi nav nekā, ko palasīt, nav arī plejeris… plejeris… Bāc! Man vajadzēja paņemt līdzi austiņas! Vēl pirms divām stundām biju lasījis, ka austiņas tiek izsniegtas tikai pret ķīlas maksu… Un aizmirsu paņemt… Laikam pieci… Velns… Vai man ir tas ‘piecītis’ skaidrā naudā vai nav? Ir… Vai nav…Neskatīšos tagad. Negribu. Uz kādu filmu es vispār braucu? Uz kādu filmu es braucu? Kas tā par filmu??? Ā!… Tā jau ir angliski. Šodien austiņas nemaz nebūs vajadzīgas. Labi. Izkāpju no tramvaja un dodos tālāk.

Bet vispār, atmetot tikko teikto, man ir ieteikums visiem „Baltijas Pērles” apmeklētājiem - paņemiet austiņas līdzi. Vismaz vakar iekš Kongresu Nama vēl pat 10 minūtes pirms filmas sākuma bija visai palielas rindas (heh… uz ko? Uz kasēm un uz to vietu, kur laikam izsniedz tās austiņas pret ķīlas maksu vai kaut kā tā). Ņemot austiņas līdzi, ieekonomēsiet laiku.

Lūk.

Jau piecpadsmito gadu Rīgā norisināsies kino festivāls „Baltijas Pērle”. No 7. līdz 21. septembrim četrās kino zālēs varēs redzēt ap 100 filmu. Skatītājiem tiks piedāvātas vairākas retrospekcijas: “Veltījums Kannām”, “Rainers Verners Fasbinders”, “Dolce vita”, “Nostalģija”, “Izcilie mākslinieki kino” un “Mīlestības 60 gadi”. Festivālā tiks izrādītas 16 filmas, kas tika demonstrētas arī pēdējā Kannu kinofestivālā.

Filmu, uz kurām ir vērts aiziet, patiešām ir ļoti daudz. Man, piemēram, fiziski nepietiek laika, lai redzētu visas, kuras vēlos. Gribēju jums, lasītāji, ieteikt pāris konkrētas filmas un tieši šim mērķis sāku pāršķirstīt festivāla programmu, bet secināju, ka no pirmajām piecām filmām, kuras jau esmu redzējis, varu ieteikt visas piecas - tātad nekāds lietderīgais ieteicējs nebūšu. Nav jau tā, ka viss ir perfekts, bet vienkārši šī gada programma tik tiešām ir ļoti saturīga, ar vērtīgām filmām bagāta.

Programmu var izpētīt šeit - http://www.balticpearl.lv/lv/fest/afisha.html

Un viss plašais info iekš http://www.balticpearl.lv

Izrādās, ka dziesmu „Bang Bang (My Baby Shot Me Down)” nebūt sākotnēji neizpildīja Nensija Sinatra (Nancy Sinatra), bet gan Šēra (Cher), un tas notika tāāālajā 1966. gadā.

Abas versijas:

Atceries „Kill Bill”?

Mikelandželo Antonioni 1975. gada filma „Profesija: Reportieris” (imdb) stāsta par Deividu Loku (kuru atveido Džeks Nikolsons) - veiksmīgu žurnālistu, kurš sasniedza iespējamo karjeras un dzīves piepildījumu. Veidojot kārtējo reportāžu Ziemeļāfrikā, Viņš iepazīstas ar vīru, kurš drīzumā mirst no sirdslēkmes. Žurnālists apzinās savu vizuālo līdzību ar nelaiķi un apmainās ar šo vīru, paņemot viņa pasi, un uzdodot mirušo par sevi pašu. Žurnālists vēl nenojauš, ka tādejādi paņem sev līdzi ne tikai jaunu vārdu, bet arī dzīvi. Un tad bēg prom. Prom no visa.

Manā skatījumā kino režijas vēsturē ir vairākas personības, kuri ir spilgti gleznotāji, kuru filmas var skatīties palēninājumā vai skrupulozi pētīt kadrus, nospiežot „pauzes” pogu. Viens no šādiem režisoriem ir Mikelandželo Antonioni. Filmu „Profesija: Reportieris” var nosaukt par mēmo, lai izceltu kolosālo bildi, kad katrs kadrs ir kā glezna. Klusums reizēm runā vairāk par vārdiem. Negribu pārspīlēt, neesmu skaitījis, bet dialogu filmā ir maz (gadījumā, ja jāizvēlas starp divām opcijām - „daudz” vai „maz”), bet tie ir ne tikai kodolīgi un satura pilni, bet arī perfekti iederas kopskatā. Piemēram:

David Locke: We translate every situation, every experience into the same old codes. We just condition ourselves.
Robertson, the Dead Man: We are creatures of habits.

„Profesija: Reportieris” ir bēgšana no visa un mēģinājums izmainīt likteni. Dramatisks un psiholoģisks notikumu virknējums, kas sasniedz traģisku kulmināciju.