Istabas

Ziniet, man pašam gribējās to noskaidrot. Skaidrs ir (un bija) viens - vienas atbildes nav (nebūs, nevar būt). Tomēr esmu apkopojis savas versijas, kas ir (un nav) istabas.com. Tātad:

• ^THE ISTABAS.COM ir viena Autors tīmekļa žurnāls, kurā dominē ar kultūru saistīti jautājumi. Autors ir tikai ceļā, lai atbildētu uz jautājumu „Kas ir kultūra?”. Reizēm gadās kļūdas.

• ^THE ISTABAS.COM nav objektīvas informācijas avots, bet gan viena Autora redzespunkts.

• ^THE ISTABAS.COM ir telpa, kas atzīst diskusiju, nekautrējoties no tās sekām.

• ^THE ISTABAS.COM nav mērķis, bet gan ceļš pie mērķa.

• ^THE ISTABAS.COM atbalsta podkasta „Punkts” nokļūšanu līdz klausītājiem.

• ^THE ISTABAS.COM, publicējot video, audio vai teksta fragmentus, negrib aizmirst atsaukties uz avotiem. Ievietošana notiek tikai iepazīšanas nolūkos.

Tagad vismaz tas ir noskaidrojies. Uh…

vai vai vai.

“Nu, tā, man jums ir pavēstāma viena laba ziņa un viena slikta ziņa. Sliktā ziņa ir tāda, ka marsieši ir nolaidušies Ņujorkā un apmetušies Waldorf Astoria viesnīcā. Labā ziņa ir tāda, ka viņi ēd tikai visu krāsu bezpajumtniekus, sievietes un bērnus un čurā benzīnu.”

Kurts Vonnegūts. Cilvēks bez valsts. Rīga: Tapals, 2007. 81. lpp.

Vēl citāti no “Cilvēks bez valsts” - šeit.

No plaukta izvilktu kādu kabatas lieluma un nedaudz apputējušu grāmatu, sen vajadzīgu grāmatu. Es zināju, ka man tā ir, es tikai nezināju, kad tā ir jāizlasa. Protams, to vajadzēja izdarīt ātrāk. Tas būtu atvieglojis šī brīža situāciju un noteikti ieekonomējis manu laiku, jo to, ko vajadzēja izdarīt tad - senāk - vajadzēs darīt tagad.

Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton) ir angļu autors, kuru bieži saista ar ‘paradoksiem’. J.D. Douglas savā rakstā „G.K. Chesterton, the Eccentric Prince of Paradox” (links uz rakstu), manuprāt, visai trāpīgi jau virsrakstā sniedz apzīmējumu - „Prince of Paradox”. Mani sajūsmina paradokss. Tik tiešām. Grāmata, kas šobrīd atrodas desmit centimetru attālumā no manas kreisās rokas, ir nosaukta par „Mistera Ponda paradoksiem”. Jā, tieši ‘nosaukta’, jo tas ir vairāku stāstu apkopojums, kas tika sastādīts jau pēc autora nāves. Šie stāsti ir kā loģikas vai matemātiskas ievirzes uzdevumi, kuros visticamāk būs kāds ‘izņēmuma gadījums’. Prāts veido asociācijas ar Martinu Gardneru, Reimondu Smallianu un citiem (otrais minētais man bija īpaši iecienīts vidusskolas gados), bet pilnībā literārā formā. Horhe Luiss Borhess šīs grāmatas priekšvārdā augsti novērtē G.K.Čestertona literāro stilu un smalkumu:

„Visi astoņi stāsti, kas apkopoti grāmatā, ir brīnišķīgi. Pirmais, „Trīs jātnieki no Apokalipses”, - ir vienkārši lielisks. Tas ir nemazāk sarežģīts un elegants, cik āķīgs šaha uzdevums vai izsmalcinātie Tules antidzejoļi.”

Liels kaifs patiesībā. Es rudenī parasti palieku naivi melanholisks, velk uz frančiem un Mailzu Deivisu fonā. Šis rudens ir īpatnējs. Redzēsim, kā tas beigsies.

„Protams, ja viņi nekad viens otram nepiekrita, viņiem nav par ko strīdēties.”

/ G.K.Čestertons/

Я говорил и говорю вместе с Шиллером: «Имей смелость мечтать и лгать». /Ф.Ницше/

Es tomēr vēl neesmu izpildīju vienu solījumu (solījumu sev - tā kā esmu sevi pievīlis. Sevi, jā. Bet nav parādu). Tagad ziņa visai skaidra - esmu dzīvs un nepazudis (nopietni). Jauki.

Pie reizes vēlos izstāstīt vienu interesantu atgadījumu. Sanāca ar e-pasta starpniecību īsu parunāt ar kādu dienvidkorejieti. Pusanas pilsētā norisinājās starptautisks filmu festivāls (Pusan International Film Festival), kurā tika rādīta arī Latvijas filma „Vogelfrei” (par kuru es jau iepriekš rakstīju). Dienvidkorejieti šī filma ļoti sajūsmināja un tika meklēts veids, kā izteikt savas uzslavas kādam no režisoriem vai filmēšanas dalībniekiem. Protams, šis cilvēks nelasa latviski, tamdēļ arī pārprata, nodomājot, ka esmu kaut kādā veidā saistīts ar šīs filmas tapšanu. Aizrakstīju paskaidrojumu (ka neesmu vis un ka tas raksts bija tikai ‘recenzijas-veida’). Īsi parunājām. Iespējams, Latvijas apmeklētākie blogeri ik dienu saņem vēstules vai sarakstās ar lasītājiem no tālākām zemēm, bet man tā sagadījās pirmo reizi. Tamdēļ arī - liels pārsteigums un pat apjukums.

„Otrdien X šķērso vientuļu ceļu un pazaudē deviņas vara monētas. Ceturtdien Y atrod uz ceļa četras monētas, mazliet aprūsējušas pēc trešdienas lietus. Piektdien Z uz ceļa ierauga trīs monētas. Piektdienas rītā X atrod divas monētas savas mājas gaitenī. Ir absurds iedomāties, ka četras no šīm monētām nav eksistējušas laikā no otrdienas līdz ceturtdienai, trīs - no otrdienas līdz piektdienas pēcpusdienai un divas - no otrdienas līdz piektdienas rītam. Loģiski ir domāt, ka tās eksistēja - vismaz kaut kādā noslēpumainā veidā, kas nav pieejams cilvēka izpratnei - ikvienā no šo trīs laikposmu mirkļiem.”

Pārsteidzoši, ka reizēm, kad nezini, kur likties, sirdsmieru pavisam nejauši var atrast tur, kur to negaidi. Es reti lasu autobiogrāfiskas grāmatas, bet šī mani pilnīgi noteikti atrada pareizajā laikā un vietā.

Hanss Selje (Hans Selye) ir pasaulē pazīstams endokrinologs, kas radījis un attīstījis mācību par stresu. „Mana mūža stress” ir zinātnieka autobiogrāfisks darbs, kurā Viņš attēlo savas personības veidošanos un dzīves gaitu, izklāsta savas dzīves principus, apraksta interesantus atgadījumus iz dzīves un daudz pastāsta par savu teoriju.

Pāris citāti:

“Bezdarbība, kuru radījis slinkums vai jebkāds cits cēlonis, izraisa nedrošības sajūtu un depresiju, kam bieži vien nāk līdzi pārmērīgas hipohondriskas raizes par savu miesu un garu. Darbīgiem cilvēkiem neatliek laika nodoties savām bažām; bezdarbīgiem cilvēkiem domas par savām kaitēm tiecas aizņemt visu laiku. Radoši cilvēki dzīvo nenoremdināmās alkās produktīvi izlietot savu intelektuālo enerģiju; tiklīdz attīstījušās spēcīgas slāpes pēc prāta piedzīvojumiem, viss pārējais šķiet mazsvarīgs.”

“Iedomājieties, ka esat multimiljonārs un pēkšņi uzzināt, ka jums no visas bagātības palikuši tikai desmit tūkstoši dolāru. Šī ziņa jūs varētu tā satriekt, ka jūs izdarāt pašnāvību, jo uzskatāt sevi par izputējušu un tas jums šķiet nepanesami. Bet tagad mainīsim situāciju: iedomājieties, ka esat nevis multimiljonārs, bet klaidonis, kam nekad nav izdevies iekrāt vairāk par dažiem centiem. Ja jums paziņotu, ka bankā jūsu kontā ir desmit tūkstoši dolāru, jūs gandrīz neticētu savai laimei; par šo bagātību, kas negaidīti iekritusi jums rokās, jūs būtu bezgala priecīgs. Tomēr saņemtā ziņa abos gadījumos ir viena un tā pati. Atšķiras tikai jūsu reakcija. Citiem vārdiem sakot, ne tik daudz svarīgi, kas ar jums notiek, cik kā jūs to uzņemat.”

Es lasīju pavirši - drīzāk absolūtai relaksācijai un kā veidu, lai aizkavētu domāšanu par citām lietām. Tikko saņemšos, ķeršos pie zinātniskās literatūras. Šobrīd stresa jautājumi ir sevišķi ieinteresējuši.

… Protams, ka britu rakstnieka un dramaturga Džefa Nūna (Jeff Noon) romāns „Dziesma asinsstraumē” nav tikai par to.

Konservatīvie saķer galvas un vaimanā: „Ak, dievs! Kas tas ir?”

Romāna notikumi norisinās Mančestrā. Kāds basists un izbijis narkomāns Eljots spēlē mūzikas klubos un krogos kopā ar dažādiem mūziķu kolektīviem. Pēkšņi Viņš nokļūst jaunas, ļoti potenciālas grupas sastāvā, kuras arsenālā ir unikāla mūzikas veidošanas tehnoloģija. Grupa izdzīvo bohēmu ar spilgtu muzicēšanas kaisli, kā arī narkotisko vielu klātbūtni. Kolektīva iekšienē norisinās gan izteiktas draudzības, gan mīlestības un kaisles cienīgi notikumi, kuri robežojas ar smalku psiholoģisku epopeju, kas katram dalībniekam aizrit citādāk.

Romāna lūzuma punkts - no grupas aiziet bundzinieks. Skan amizanti? Nu jā, iespējams, ikdienā tas nav kulminācijas cienīgs notikums, bet „Dziesmā asinsstraumē” ir pavisam citādāk - ir sarežģīti, dziļi psiholoģiski iemesli, ir satraucošs viņa(bundzinieka) meklēšanas (iespējams, nemeklēšanas) process un ir baiss atrisinājums. Kāpēc es neko neprecizēju? Savādāk Tev vai Jums nebūs interesanti lasīt šo daiļdarbu (ja, protams, izdomāsiet to darīt).

Nevar nepieminēt autora vienreizēji savdabīgu rakstības stilu:

ikvienam mazam mīlas brīdim ir koncentrēts tonis / saglabāts īpašs / filtrēts, attīrīts un uz mūžiem ierakstīts sirdī, kas ir nakts melnā lentes spole

savāda mīla / nekad nav pārrunāta, tikai darīta / nekad nav atzīta, tikai izpildīta / apturētos brīžos, šur un tur / un šur un tur / un šur / un tur / naktij iestiepjoties tālu rītā / viena spēcīgas kaisles nakts, žņaudzošas rokas apslāpēta / un glabāta noslēpumā, pat no mums pašiem / slepena un zagta, pat no mums pašiem / bet gana bagāta, par spīti visam / pilnīgi noteikti gana bagāta man

tāpēc ka tu zini, kā tas ir, kad satumst / kā mēs atrodam mīlu, kur mēs to atrodam

vai arī mēs to zaudējam

vai arī vispār to nekad neatrodam

Valoda ir daudzveidīga, piepildīta ar terminiem un slengu. Ir arī asprātīgas vārdu spēles, piemēram:

es skatos / un viņš skatās uz mani, kas skatās / un es skatos uz viņu, kurš skatās uz mani, kas skatās

„Dziesma asinsstraumē” ir literāri muzikāls ceļojums, kas veido melodijas lasītāja galvā. Daiļdarbs ir skarbs, mistisks, narkomānisks un brīvs. Un baiss. Un visai baiss.

• „Es cēlos no rīta septiņos, uzvārīju kafiju, apgrauzdēju baltmaizes šķēli, gāju uz darbu, vakariņoju ārpus mājas, iedzēru divas, trīs glāzītes, atgriezos mājās, tad vienu pašu stundu palasīju grāmatu, nodzēsu gaismu un gulēju. Sestdienā un svētdienā es negāju uz darbu, bet gan, laiku nosizdams, apstaigāju vairākus kinoteātrus. Pēc tam kā vienmēr viens pats pavakariņoju, iedzēru, palasījis grāmatu, aizmigu. Tā es nodzīvoju šo mēnesi – kā tie cilvēki, kas kalendārā katru dienu aizkrāso melnu.”

• „Var teikt, ka mēs bezmērķīgi klīstam pa mums nejaušu zemi. Tieši tāpat kā dažu sugu augu spilvainās sēklas dzenā untumainais vasaras vējš.”

• „Ir simboliski sapņi, un ir realitāte, kuru šie sapņi simbolizē. Vai arī – ir simboliska realitāte, šī realitāte ir simboliska sapņos.”

• „Pametis skatienu apkārt, es, neko nedomādams, nopūtos. Tikai nopūtai bija vērtība.”

• „- Bet visvairāk žēl vaislas aunu. Vai jūs zināt par aitu harēmu?
  Mēs atbildējām, ka nezinām.
  - Ja audzē aitas, tad vissvarīgākais ir pārraudzīt pārošanos. Un tāpēc auni ir atsevišķi, aitas – atsevišķi. Bet tad aplokā pie aitām ielaiž vienu aunu. Parasti – aunu numur viens, visstiprāko. Citiem vārdiem sakot – laba sēkla. Pēc tam, kad viņš tur ir visu mēnesi nostrādājis, viņu laiž atpakaļ aunu aplokā. Bet pa to laiku aplokā ir izveidojusies jauna kārtība. Un vaislas auns ir tā nokusis no aplecināšanas, pat zaudējis pusi svara, ka viņam nav nekādu cerību kautiņā uzvarēt. Un visi pārējie auni tad metas viņam virsū. Tā nu gan ir žēl.”

Tā esot proza, bet es teiktu, ka formas ziņā tā ir mūsdienīga haika (pēc šī apgalvojuma konservatīvie japāņu kultūras cienītāji mani apmētās ar sapuvušiem tomātiem). Es runāju par „Zīdu”, par itāliešu rakstnieku Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) un viņa grāmatu „Zīds”.

Grāmatas sižets ieskauj mūs 19.gadsimtā, kad „Flobērs rakstīja Salambo, par elektrisko apgaismojumu bija izteikti tikai neskaidri minējumi, un okeāna viņā pusē Ābrahams Linkolns cīnījās karā, kura beigas viņam pašam nebūs lemts pieredzēt”. Kāds francūzis, zīdtārpiņu tirgonis dodas slepenos ceļojumos uz Japānu, lai vēlāk uzlabotu zīda tirdzniecības iespējas savā dzimtenē.

Šī literārā darba valoda ir liriska un smalka. Šķiet, ka autors ir uzmanīgi izvērtējis katra vārda zilbi un katru teikuma pieturzīmi. Grāmatas noskaņa ir nedaudz skumji romantiska un tā neuzmācīgi savijas ar austrumniecisko noslēpumainību. Alesandro Bariko spēja piešķirt izteiktas rakstura īpašības ne tikai galvenajam varonim, bet arī pārējiem tēliem. Virspusēji, bet precīzi tēlu gleznojumi.

Patiesībā no manas puses būtu netaisnīgi izpaust, manuprāt, spilgtākās atziņas vai noslēpumainības atrisinājumus. To var izdarīt katrs pats, ja vien vēlas. Kam iesaku lasīt? Melanholiķiem.

Ak, jā! Grāmatā piedalās arī vārdisks kods: jūra – nelabais – pēdējais – svētais. Tā nozīmes izpētīšana paliek interesentu ziņā, savas versijas paglabāšu pie sevis (varbūt šoreiz tā ir prātīgāk).

Pāris citāti:

„- Zīdtauriņu olu vietā jums iedeva zivju ikrus. Tie nav nekā vērti.

Ervē Žonkūrs nolaida skatienu. Tepat iepretī stāvēja viņa tējas tase. Viņš to satvēra un lēnām grieza apkārt, uzmanīgi pētīdams krāsaino apmali. Atradis meklēto, viņš piekļāva tasi pie lūpām un izdzēra tukšu. Tad nolika to uz pīteņa un teica:

- Es zinu.

Hara Kejs uzjautrināts iesmējās.

- Tad tāpēc jūs samaksājāt ar viltotām zelta monētām?

- Kādu mantu pirku, tādu naudu maksāju.”

„Ervē Žonkūrs kā sastindzis ilgi vēroja milzīgo, izdzisušo sārtu. Viņam aiz muguras bija astoņus tūkstošus kilometru garš ceļš. Un priekšā tukšums. Un piepeši viņš ieraudzīja to, ko bija uzskatījis par neredzamu.

Pasaules malu.”

„Ervē Žonkūrs piegāja pie koka un brīdi skatījās kā noburts. Tad atraisīja koka zaram pārmesto auklu, izņēma zēnu no cilpas un noguldīja zemē, un pats nometās ceļos tam blakus. Viņš nespēja atraut skatienu no šīs sejas. Viņš neredzēja, kā ciems dodas ceļā, tikai dzirdēja tālu troksni, - karavāna lēni virzījās viņam garām. Viņš neatrāva skatienu no zēna sejas pat tad, kad izdzirdēja Hara Keja balsi. Tā skanēja tepat pāris soļu attālumā.

- Vai zinājāt, ka Japāna ir sena valsts? Un arī likumi ir seni. Un tajos teikts, ka ir divpadsmit noziegumi, par kuriem cilvēku drīkst sodīt ar nāvi. Un viens no tiem – nest savas kundzes mīlas vēstules.

Ervē Žonkūrs aizvien skatījās uz nonāvēto zēnu.

- Viņam nebija līdzi mīlestības vēstuļu.

- Viņš pats bija mīlestības vēstule.”

Par Kurtu Vonnegūtu (Kurt Vonnegut) ir daudz runāts, bet šķiet, ka šoreiz vēl kā nekad, lielums „daudz” ir absolūti abstrakts. Paskatīsimies no neierastāka skatu punkta.

Kurts Vonnegūts ir gana ekranizēts, un es šeit pieminēšu tikai tās filmas, kuras tapa pēc pazīstamāko grāmatu motīviem. Jā, subjektīvi.

Ardievu, melnā pirmdiena!

Grāmata „Čempionu brokastis jeb ardievu, melnā pirmdiena!” dienas gaismu ieraudzīja 1973. gadā. Pats autors izteicās, ka „šī grāmata ir mana dāvana sev pašam piecdesmit gadu jubilejā”, piebilstot, „Es esmu ieprogrammēts piecdesmit gadu vecumā uzvesties kā bērns - apsmiet amerikāņu himnu, zīmēt ar flomāsteru nacistu karogus, pakaļu caurumus un daudz ko citu”. Romāna vadlīniju veido Kilgora Trauta un Dveina Hūvera savstarpējās attiecības, kas daiļdarba beigās noved pie satikšanās uz šīs „bojāejai nolemtās planētas”. Kurts Vonnegūts nevar atstāt vienaldzīgu, un romāns „Čempionu brokastis” ir īpaši spilgts autora daiļradē, pateicoties izteiktai ironijai, melnajam humoram, neizzūdošai nolemtības sajūtai un, protams, atziņām.

Filma „Čempionu brokastis” („Breakfast of Champions”) pirmo reizi tika izrādīta 1999. gadā… Brūss Villiss (Bruce Willis) Dveina Hūvera lomā un Alberts Finnijs (Albert Finney) Kilgora Trauta lomā. Nepārliecinošs sniegums, bet jāņem vērā sarežģītības pakāpe. Romānā notiek Kurta Vonnegūta monologs (drīzāk - dialogs ar lasītāju), kas veido tik ļoti nepieciešamo saiti, kura padara daiļdarbu interesantu, aizaujošu un saistošu. Diemžēl filmā šīs saites pietrūkst.

Politiķi nav lasījuši Vonnegūtu

„Māte nakts” pirmoreiz tika publicēta 1961. gadā. Tā stāsta par kādu amerikāni, kas pēc pirmā pasaules kara pārceļas uz Vāciju un kļūst par ievērojamu nacisma propagandētāju, publicistu, lugu autoru, radio diktoru. To redz un tā uzskata visa pasaule. Patiesībā Viņš ir ASV slepenais aģents, kas nacistisko runu, publikāciju, radio reportāžu veidā ziņo šifrētu informāciju. Vēlāk, pēc kara, Viņš šo patiesību nespēj pierādīt. Tā nu galvenais varonis beigu beigās nonāk cietumā un gaida, kad viņu tiesās ar nāves sodu.

Ja mūsu politiķi būtu šo grāmatu izlasījuši, par čekas maisu atvēršanu nebūtu ne runas.

Filma „Māte nakts” („Mother Night”) uz ekrāniem parādījās 1996. gadā. Galveno varoni attēlo Niks Nolte (Nick Nolte). Šīs filmas režisoram Keitam Gordonam (Keith Gordon) ir izdevies sajust nianses. Drāma nav tikai problēmu un konfliktu apkopojums un režisors to parādīja ar epizožu smalkumu un ļoti akurātu darbu. Vienā no filmas fragmentiem mēs redzam arī pašu Kurtu Vonnegūtu. Iekš imdb Viņa loma ir nodēvēta par „Sad Man on Street”…

Manī šī ekranizācija paliks kā visspilgtākā, un es pat nespēju atbildēt uz jautājumu - kāpēc? Iespējams, tamdēļ, ka grāmata nesastāv no tik liela daudzuma humora (kaut vai - melnā humora), cik vairums citu. Iespējams, tamdēļ, ka filma man likās tik sasodīti skumja… Bet baudāmi skumja…

Drēzdeni atceroties

„Lopkautuve nr. 5 jeb Bērnu krusta karagājiens”, iespējams, ir Kurta Vonnegūta pati pazīstamākā grāmata. Tā nāk klajā 1969. gadā un kļūst par tobrīd absolūto līderi „New York Times” bestselleru sarakstā.

Romāna galvenais varonis - ceļotājs laikā - Billijs Piligrims piedzīvo Drēzdenes bombardēšanu, kas notika Otrā pasaules kara izskaņā un par kuru vēsturnieki piemin salīdzinoši reti.

Drēzdenes bombardēšanu piedzīvoja arī Kurts Vonnegūts.

1972. gadā grāmata piedzīvoja ekranizāciju, kas visai tuvu atbilst grāmatas tekstam. Šī ir filma, kuras interpretācija no komēdijas līdz traģēdijai ir īpaši individuāla. Es gandrīz nesmaidīju.

Uzņemties filmēt filmu pēc tik izcilas un apbrīnojamas grāmatas motīviem ir liela atbildība. Filmas režisors Džordžs Rojs Hils (George Roy Hill) par šo filmu ieguva Kannu filmu festivāla žūrijas balvu.

ETC.

Kurts Vonnegūts nomira šī gada 11. aprīlī. Viņa meita Edija Vonnegūta raksta: „I never expected Kurt to actually die. He was supposed to break the code and live forever.” (atsauce). Tā gadās. Šobrīd Roberts B. Veids (Robert B Weide) strādā pie dokumentālās filmas „Kurt Vonnegut: American Made”, kas dienas gaismu varētu ieraudzīt 2009. gadā.

„Dzīve ir dažkārt patiešām jocīga. Bet dažkārt nemaz nav”. Kurts Vonnegūts. „Kaķa šūpulis”.