Kā tur īsti mūsdienās ir ar to grāmatu lasīšanu? Ne jau tiem, kas lasa ‘piespiedu’ kārtā (jā, jā, tā „debīlā skola“, „sviests“, „kam to vispār vajag?“), bet tiem, kas, neskatoties uz nenoliedzamu sabiedrības degradāciju, tomēr reizēm mēdz lasīt grāmatas (man nav ne jausmas, kur iepriekšējā teikumā vajadzēja un kur nevajadzēja likt komatu, ja kas).
Jūs pērkat vai dodaties uz bibliotēku? Ja nemaldos (šoreiz tik tiešām - ja nemaldos), H.Hese ir izteicis atziņu, ka „ja jūs grāmatu esat izlasījis vairākas reizes, tad to ir vērts arī iegādāties”. Bet kā darāt jūs?
Manā gadījumā (neskatoties uz briesmīgo gramatiku paša sarakstītā tekstā) grāmata ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Līdzīgi kā cigarete vai kafija*. Tad nu ir sekojoša shēma, ja vēlos nonākt pie sev interesējoša teksta:
1) mājas bibliotēka;
Ja manis meklētās grāmatas mājās nav, dodos pie otrā punkta:
2) bibliotēka;
Ja pēc izlasīšanas secinu, ka „jā”, tad ir trešais punkts:
3) grāmatnīca.
Protams, reizēm šāda shēma tiek pilnībā ignorēta. Piemēram, Saimona Blekbērna „Domā. Neatvairāms ievads filozofijā” tiks iegādāta. Tur nav variantu. Esmu dzirdējis pārāk daudz atzinīgu vārdu no cilvēkiem, kuru gaume man ir tuva.
Lūk. Kā darāt jūs? Ir shēmas?
*cik banāli un truli teikts.
Ja vajag ātri, tad uz tuvāko grāmatnīcu, ja var paciesties, tad http://www.betterworld.com
1) tas teikums ir pareizs;
2) bibliotēku izmantoju tikai tad, kad vajag kuat ko skolai. Parasti visu iegūstu caur draugiem un ģimeni
pērku, ja iepatīkas grāmatnīcā. Dažreiz ir sajūta “jap! jāņem”. Protams dažreiz kļūdās, bet neko darīt. Bet īstenība shēmas nav. Ja esmu kādā vietā un tur ir tā grāmata, tad ņemu (maksājot, kur vajadzīgs). Dažreiz, ja neesmu drošs, tad grāmatnīcā zvanu vecākiem vai ir mājās tāda grāmata, ja nav, tad domāju - pirkt/nepirkt. Vēl zvanu cilvēkiem par attiecīgo tēmu. Vecākiem nezvanītu par programmēšanas grāmatām - mani nesaprastu :))
Man nav īstas shēmas, lai gan pieturos pie tevis minētā Heses teiciena, gan biežāk ar tādu domu, ka pērku grāmatas, kuras noderēs (populārzinātniskās utml.) vai kuras lasīšu vairāk kā vienu reizi, vai kuras ir vērtīgas (varbūt tikai manās acīs), piem., taisos pirkt Imanta Ziedoņa “Pasakas”. Tomēr tas nav 100% gadījumu, vai arī gadās kļūdīties.
Līdz ar to (pēc biežuma pakāpes):
1) ņemu no bibliotēkas
2) pērku grāmatnīcā
3) parakājos pa personīgo grāmatu kaudzi.
es grāmatas iegūstu visos iespējamos veidos. bet nopērku tās, kuras gribētu, lai izlasa arī mani bērni (tie, kas vēl tikai reiz būs)
Ar bibliotēkām man diez kā nav, toties draugu un ģimenes locekļu grāmatu aizņemšanās darbojas lieliski :)
Par kafiju un cigareti piekrītu. Man arī tā ir ikdienas trīsvienība, tikai dažkārt izlaižot cigaretes.
Mēnesī reizi (vismaz) apmeklēju kādu grāmatnīcu, un paņemot grāmatu rokās jau ir tā sajūta, ka viņa IR jānopērk un jāizlasa. Un man nevienu reizi nav nācies nožēlot, par savu izvēli.
Mana shēma:
1. Mājas bibliotēka. Tā nu ir sanācis, ka man ir ļoti paveicies un man tāda ir. Ja kaut kas nav manos plauktos, tad vēl ir cerība paskatīties abu vecvecāku bibliotēkās, kas arī nav zemē metamas.
2. Grāmatnīca. Patīk slēpties centra Valterā un Rapā aiz plauktiem un lasīt. Ne vienu vien grāmatu šādā veidā ir nācies izlasīt. Ja ļoti patīk un nevaru izturēt, neizlasījis līdz galam (nevar jau visu dienu tupēt grāmatnīcā), pērku nost.
3. Bibliotēka. Skolas bibliotēkā mēdzu bastot stundas, sēžot starp plauktiem, slēpjoties un lasot. Bija jauki. Lielās bibliotēkas parasti neizmantoju, ja nu vienīgi pēdējās cerības gadījumā.
Pagaidām grāmatas lienēju no bibliotēkas. Pa kādai arī nopērku.Ir sapnis, kādreiz tālākā nākotnē, iekārtot savu mājas bibliotēku ( Gumijkokam jau ir) - ar sarkankoka krēsliem un spilveniem, uz kuriem zvilnēt ar grāmatu rokā.
mājās diezgan plaša bibliotēka un strādājot bibliotēkā ir dota iespēja iepazīt jaunākos izdevumus .pērku tikai enciklopēdiska satura literatūru ,bet ja ļoti iepatīkas kāda grāmata ,tad tiek papildināta mājas bibliotēka ( ar nolūku -var būt noderēs mazbērniem ).man ir liels prieks ,ka savu interesi par grāmatām ir mantojuši mani bērni un pēc iespējas cenšas veidot savu mājas biblio’tēku …..
Lūk, bibliotēkas kā darbavietas reālākā fīča - var relatīvi netraucēti tikt pie labu grāmatu lasīšanas, ietaupot visai iespaidīgus tēriņus. Protams, ja kāda grāmata būs mani tā nofascinējusi, ka zinu - gribēsies viņu vēl lasīt otrreiz un trešrez, es nopirkšu gan, jo, kamēr pienāks mana kārta viņu lasīt trešreiz, viņa jau, iespējams, būs tā nospeķota, nopuņķota vai kā citādi aptaisīta, ka man vairs viņu diez ko negribēsies likt savā tīrajā somiņā /:D/, ņemt rokā vai, pasarg, Dievs, gultā.
P. S. Labi, ka zims.zumzuks strādā bibliotēkā:))
mana shēma:
1) ieraugu, aptaustu ar smadzenēm pirmo reizi, miers,
2) process tālakais:
a)ja domāju par to pārāk ilgi un ja vēl nāk kāds mājiens no ārpasaules par grāmatu, tad pērku agri vai vēlu,
b) ja aizmirstu, nenopērku,
c) maza iespēja, bet iespēja, ka atcerēšos, vecā mīlestība uzziedēs, nopirkšu.
3) ja nu galīgi nav naudas, baudas vai veikalā, tad ņemu biblio.