No plaukta izvilktu kādu kabatas lieluma un nedaudz apputējušu grāmatu, sen vajadzīgu grāmatu. Es zināju, ka man tā ir, es tikai nezināju, kad tā ir jāizlasa. Protams, to vajadzēja izdarīt ātrāk. Tas būtu atvieglojis šī brīža situāciju un noteikti ieekonomējis manu laiku, jo to, ko vajadzēja izdarīt tad - senāk - vajadzēs darīt tagad.
Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton) ir angļu autors, kuru bieži saista ar ‘paradoksiem’. J.D. Douglas savā rakstā „G.K. Chesterton, the Eccentric Prince of Paradox” (links uz rakstu), manuprāt, visai trāpīgi jau virsrakstā sniedz apzīmējumu - „Prince of Paradox”. Mani sajūsmina paradokss. Tik tiešām. Grāmata, kas šobrīd atrodas desmit centimetru attālumā no manas kreisās rokas, ir nosaukta par „Mistera Ponda paradoksiem”. Jā, tieši ‘nosaukta’, jo tas ir vairāku stāstu apkopojums, kas tika sastādīts jau pēc autora nāves. Šie stāsti ir kā loģikas vai matemātiskas ievirzes uzdevumi, kuros visticamāk būs kāds ‘izņēmuma gadījums’. Prāts veido asociācijas ar Martinu Gardneru, Reimondu Smallianu un citiem (otrais minētais man bija īpaši iecienīts vidusskolas gados), bet pilnībā literārā formā. Horhe Luiss Borhess šīs grāmatas priekšvārdā augsti novērtē G.K.Čestertona literāro stilu un smalkumu:
„Visi astoņi stāsti, kas apkopoti grāmatā, ir brīnišķīgi. Pirmais, „Trīs jātnieki no Apokalipses”, - ir vienkārši lielisks. Tas ir nemazāk sarežģīts un elegants, cik āķīgs šaha uzdevums vai izsmalcinātie Tules antidzejoļi.”
Liels kaifs patiesībā. Es rudenī parasti palieku naivi melanholisks, velk uz frančiem un Mailzu Deivisu fonā. Šis rudens ir īpatnējs. Redzēsim, kā tas beigsies.
„Protams, ja viņi nekad viens otram nepiekrita, viņiem nav par ko strīdēties.”
/ G.K.Čestertons/
0 Atbildes uz “Čestertons un Misters Ponds”