Mikelandželo Antonioni 1975. gada filma „Profesija: Reportieris” (imdb) stāsta par Deividu Loku (kuru atveido Džeks Nikolsons) - veiksmīgu žurnālistu, kurš sasniedza iespējamo karjeras un dzīves piepildījumu. Veidojot kārtējo reportāžu Ziemeļāfrikā, Viņš iepazīstas ar vīru, kurš drīzumā mirst no sirdslēkmes. Žurnālists apzinās savu vizuālo līdzību ar nelaiķi un apmainās ar šo vīru, paņemot viņa pasi, un uzdodot mirušo par sevi pašu. Žurnālists vēl nenojauš, ka tādejādi paņem sev līdzi ne tikai jaunu vārdu, bet arī dzīvi. Un tad bēg prom. Prom no visa.
Manā skatījumā kino režijas vēsturē ir vairākas personības, kuri ir spilgti gleznotāji, kuru filmas var skatīties palēninājumā vai skrupulozi pētīt kadrus, nospiežot „pauzes” pogu. Viens no šādiem režisoriem ir Mikelandželo Antonioni. Filmu „Profesija: Reportieris” var nosaukt par mēmo, lai izceltu kolosālo bildi, kad katrs kadrs ir kā glezna. Klusums reizēm runā vairāk par vārdiem. Negribu pārspīlēt, neesmu skaitījis, bet dialogu filmā ir maz (gadījumā, ja jāizvēlas starp divām opcijām - „daudz” vai „maz”), bet tie ir ne tikai kodolīgi un satura pilni, bet arī perfekti iederas kopskatā. Piemēram:
David Locke: We translate every situation, every experience into the same old codes. We just condition ourselves.
Robertson, the Dead Man: We are creatures of habits.
„Profesija: Reportieris” ir bēgšana no visa un mēģinājums izmainīt likteni. Dramatisks un psiholoģisks notikumu virknējums, kas sasniedz traģisku kulmināciju.
izklausaas labi. buus jaanoskataas. paldies!