ja nevienu nesauc īstajos vārdos - neredzu nekādu problēmu. ja sauc - jābūt gatavam pierādīt, ka rakstītais ir patiesība, lai nepiesien nepatiesas informācijas izplatīšanu.

Katrs jau pats sev izvēlas rāmi, ja vien kāds cits to neizdara viņa vietā.

kā ir patiesībā - es nezinu, bet zinu, ka patiesībā neviens nezina kā ir patiesībā, jo patiesība ir sasodīti relatīva.

Par daiļliteratūras robežu: vai tāda vispār vajadzīga? Tas ir radošā cilvēka fantāzijas lidojums, vai tu iesaki, ka visiem būtu jādomā pēc noteiktiem kanoniem? Tas tikai iznīcinātu radošo garu.

Drīkst nedrīkst ko? Rakstīt? Vai publicēt? Slima uzrakstīta fantāzija ir tikpat laba, kā “vesela”. No publikācijas viedokļa jo lielāka iespējamā peļņa, jo lielāka iespēja, ka publicēs.

Kas notiek Latvijā? Lato teica, ka viņš to darot “tautas, sabiedrības labā” kā foršs žurnālists. Patiesībā viņš klusām smeļ džunguru. Grāmatu nevarēja sagatavot pa vienu nedēļu, šis skandāls ir plānots liels uznāciens.

Šajā gadījumā izpaušana plašākia sabiedrībai ir pozitīvs lēmums, jo pirmkārt lieta, ja tā ir patiesība, skar sabiedrību un tās valstiskās uzbūves pamatus kopumā, bet ja izdomājums tad labi raazkruķīta reklāmas kampaņa, kur galvenais beigās uzrakstīt, visi personāži un notikumi ir izdomāti un jebkāda sakritība ir nejaušība. Bet kā redzam sabiedrība sarosās un tas ir labi.

nu, nezinu.

par to, vai tā ir daiļliteratūra, gan var pastrīdēties. grāmata gan manās rokās pabijusi nav, bet, cik esmu dzirdējis, tā sastāvot no praktiski tiešiem pārtulkotiem un rediģētiem telefonsarunu dialogiem.