Lai nopirktu žurnālista Lato Lapsas grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis” ar, iespējams, noklausītām augstu tiesu sistēmas amatpersonu telefonsarunām, cilvēki pirmdien stāvēja garās rindās. Daži cilvēki pirka pat septiņas grāmatas uzreiz. Grāmatveikalu pārdevēji atzīst, ka šādu rezonansi iepriekš nav radījusi neviena grāmata.
via, TVNET
Liela interese par šo grāmatu nav pārsteidzoša. Cilvēkam vienmēr bija interesanti rakņāties citu cilvēku darbībās, un, ja vēl tur saskatāms kaut kas skandalozs, tad vajadzība iesaistīties, uzzināt un būt „vienam no” ir vēl lielāka.
Pats pie grāmatas neesmu ticis + es izvairos runāt par politiku. Šobrīd mani vairāk interesē un uz pārdomām vedina pat ne grāmatas saturs, cik šāda daiļdarba (to tā var saukt, ja?) morālā puse. Ja es, piemēram, par Tevi (jā, lasītāj, tieši par Tevi) uzzinātu kaut ko, ko Tu nevēlētos izpaust plašākai sabiedrībai, vai man būtu morālas tiesības, izmainot vārdus un nosaukumus, sarakstīt un tad publicēt par Tevi daiļliteratūras darbu? Kur tā robeža „drīkst / nedrīkst”?
Šaubos,ka grāmata ir saceltās ažiotāžas vērta. Kā lato Lapsa tika pie noklausītajām telefona sarunām? Diez vai legālā ceļā, līdz ar to tas viņu ievieto vienā silē ar grāmatas varoņiem.
pie sarunām viņš esot ticis nejauši - kāds viņam tās iemetis pastakastītē. protams, cik nu tam var ticēt. bet tai pat laikā - jebkuram Grūtupa nelabvēlim būtu grūti atrast labāku veidu, kā smalki un anonīmi viņu iegāzt.
nu, nezinu.
par to, vai tā ir daiļliteratūra, gan var pastrīdēties. grāmata gan manās rokās pabijusi nav, bet, cik esmu dzirdējis, tā sastāvot no praktiski tiešiem pārtulkotiem un rediģētiem telefonsarunu dialogiem.
Domātu, ka kādai ļaužu grupai ir nobriedis prāts uzmest citu ļaužu grupu, pārāk nagliji palikuši. Tad nu arī nopludina informāciju par prettiesiskām izdarībām un darīt. A rezonanse ir ok, nafig mums pērkamu tiesu sistēmu? Ja es nonāku tiesā man ir izdevīgi lai lietu spriež pēc būtības, nevis pēc tā kuram biezāks maks.
Šajā gadījumā izpaušana plašākia sabiedrībai ir pozitīvs lēmums, jo pirmkārt lieta, ja tā ir patiesība, skar sabiedrību un tās valstiskās uzbūves pamatus kopumā, bet ja izdomājums tad labi raazkruķīta reklāmas kampaņa, kur galvenais beigās uzrakstīt, visi personāži un notikumi ir izdomāti un jebkāda sakritība ir nejaušība. Bet kā redzam sabiedrība sarosās un tas ir labi.
Līdz manīm atnāca bauma, ka grāmatai esot tikai 300 eksemplāri…
Par daiļliteratūras robežu: vai tāda vispār vajadzīga? Tas ir radošā cilvēka fantāzijas lidojums, vai tu iesaki, ka visiem būtu jādomā pēc noteiktiem kanoniem? Tas tikai iznīcinātu radošo garu.
Drīkst nedrīkst ko? Rakstīt? Vai publicēt? Slima uzrakstīta fantāzija ir tikpat laba, kā “vesela”. No publikācijas viedokļa jo lielāka iespējamā peļņa, jo lielāka iespēja, ka publicēs.
Kas notiek Latvijā? Lato teica, ka viņš to darot “tautas, sabiedrības labā” kā foršs žurnālists. Patiesībā viņš klusām smeļ džunguru. Grāmatu nevarēja sagatavot pa vienu nedēļu, šis skandāls ir plānots liels uznāciens.
Sandi: iespējams, robežas nav vajadzīgas. + 21.gs nav sinonīms morālei, bez šaubām.
Katrs jau pats sev izvēlas rāmi, ja vien kāds cits to neizdara viņa vietā.
kā ir patiesībā - es nezinu, bet zinu, ka patiesībā neviens nezina kā ir patiesībā, jo patiesība ir sasodīti relatīva.
publicēt var visu, kas ienāk prātā (izņemot pāris lietas, par kurām var iestāties administratīvā vai kriminālatbildība (kā, piemēram, bērnu pornogrāfija).
ja nevienu nesauc īstajos vārdos - neredzu nekādu problēmu. ja sauc - jābūt gatavam pierādīt, ka rakstītais ir patiesība, lai nepiesien nepatiesas informācijas izplatīšanu.