Ja mēs ieskatīsimies vēstures dzīlēs, redzēsim, ka pirms izveidojās mūzikas industrija mūzikai bija daudz citādāka pielietošana. Piemēram, kad ASV vēl nebija atcelta verdzība, melnādainie vergi, strādājot plantācijās, nepārtraukti dziedāja, dungoja, izrādīja savdabīgas muzikālās skaņas. Un paradoksāli, bet, kā teikts Kena Bernsa (Ken Burns) dokumentālā filmā „Džezs”, tad vergu turētāji izdarīja pašnāvību daudz biežāk nekā paši vergi. Vergturi noslīka depresijā. Vergiem bija noslēpums - mūzika. Tā vēlāk pārtapa džezā, bet par to citreiz.
Izveidojoties industrijai, mūzika soli pa solim kļuva par miljardu vērtīgu biznesu. Grūti noteikt vispārdotāko albumu izpildītājus, bet pateikt, cik precīzi to ir pārdots, ir pavisam neiespējami. Šī cilvēciskā bezspēka pamatā ir tas, ka nav vienota, globāla šādu skaitļu uzskaitītāja. Tad nu mēģināsim ļoti vispārīgi, bet uzmanīgi:
# Maikls Džeksons (Michael Jackson) - „Thriller” (1982)
Epic Records izdeva Maikla Džeksona „Thriller” 1982. gada 1. decembrī. Šobrīd pēc vairākuma uzskatiem tas ir visu laiku pārdotākais albums. Pēc aptuvenā aprēķina tika pārdoti ap 104 miljoniem albuma eksemplāri. Lieki piebilst, ka „Thriller” atnesa Maiklam Džeksonam vispasaules slavu, naudu, leģendas statusu, bet, spriežot pēc turpmākām dzīves gaitām, ne-laimi.
# AC / DC - „Back in Black” (1980)
„Back in Black” ir septītais austrāliešu AC / DC studijas albums. 1980.gads grupai iesākās traģiski - februārī mira grupas līderis - Bon Scott. Neskatoties uz to, AC / DC saņēma spēkus, uzskatot, ka aizsaulē aizgājušais biedrs būtu vēlējies, lai grupa turpina savu daiļradi. „Back in Black” kopumā esot iztirgots 42 miljonu eksemplāros. Jāņem vērā fakts, ka šis albums ir vairākas reizes pārmasterēts un pārizdots.
# The Eagles - „Their Greatest Hits (1971-1975)”
Visā pasaulē šo kompilāciju izpirka 40 miljonu eksemplāros. Pārsteidzoši, bet iekš „Their Greatest Hits (1971-1975)” jūs neatradīsiet slaveno „Hotel California”, kas klausītājus sasniedza vēlāk.
# Pink Floyd - „The Dark Side of the Moon” (1973)
Filozofēšana, dziļdomība, progresija. „The Dark Side of the Moon” arī esot pārdots vairāk nekā 40 miljonu eksemplāros. Albums pavadīja 741 nedēļas ASV „Billboard 200″ čartā, kas ir ilgākais laiks „Billboard” vēsturē.
# Saturday Night Fever: The Original Movie Sound Track (1977)
Kā redzams, ne tikai filma sasniedza milzīgus ciparus, peļņu un atzinību. Šis joprojām ir visu laiku pārdotākais soundtreks, kas kopumā izpirkts vairāk kā 40 miljonu eksemplāros. Pamatā šo daiļdarbu atpazīst un atminas ar Bee Gees, bet tajā piedalās arī Kool & the Gang, Tavares, The Trammps un daudzi citi.
Lūk.
Sveiciens internetam! Lieki piebilst, ka mūsdienās šādus ciparus neviens nav sasniedzis.
The Dark Side of the Moon - mjā, jamais ilgo tajā topā noturējis… apmēram 14 gadus… mjā…
varbūt wikipēdija melo - http://en.wikipedia.org/wiki/The_Dark_Side_of_the_Moon
un vēl - http://www.rockandrollreport.com/2007/05/29/cover-story-dark-side-of-the-moon-by-hipgnosis/
Un vēl - neliels precizējums / korekcija par AC/DC:
“1980.gads grupai iesākās traģiski - februārī mira grupas līderis - Bon Scott”.
Parunājot ar zinošāku cilvēku, jāsecina, ka, objektīvi skatoties, AC/DC līderi tomēr vienmēr bija brāļi Young’i.
tas, ka mūsdienās albumus vairs neizdodas notirgot tik miljonos kopiju, tikai daļēji var būt saistīts ar interneta lietojumu. ja runa ir par pirātismu, tad tā ietekme uz mūzikas jomu ir nosacīta laikā, kad internetā var nopirkt arī legālus ierakstus un kad šis rūpals nes normālu peļņu. ja runa tomēr nav par pirātismu, tad varam runāt par kārtējo interneta lietojuma rosinātā fragmentārisma izpausmi: kāpēc pirkt albumu, ja pietiek ar pāris dziesmām.
bet tikpat labi varam pieņemt, ka mūsdienās neviens neko tādu sacerēt vairs nespēj, un ne jau internets tur pie vainas.
ok, iztēlojamies šķietami neiespējamo - internets neeksistē (ak dievs, nē, nē). Kā cilvēks tiktu pie mūzikas? Viņam nāktos iet uz veikalu un iegādāties albumu (vai arī pārrakstīt no draugiem, vai arī klausīties radio utt utt utt).
lai gan taisnība - bez konkrētas statistikas šajā situācijā var tikai demagoģēt “kā būtu, ja (ne)būtu”.
Foršs raksts, malacis!