Istabas

Ja meklē bezmaksas audiogrāmatu lejuplādi internetā, tad LibriVox ir tas, ko tu meklē (iespējams) - http://librivox.org

LibriVox volunteers record chapters of books in the public domain and release the audio files back onto the net. Our goal is to make all public domain books available as free audio books. We are a totally volunteer, open source, free content, public domain project.

Šo resursu sev atklāju salīdzinoši nesen. Pagaidām esmu lejuplādējis vienīgi F.Kafkas „Metamorfozes”. Manā skatījumā - lielisks resurss. Īpaši saista tas, ka to tik tiešām veido entuziasti. Interesentiem iesaku noklausīties BBC Radio audioreportāžu lielāka priekšstata radīšanai: klausīties, nospiežot šiet.

G. Love & Special Sauce izveidojās 1992. gadā un nāk no Filadelfijas. Grupas pamatsastāvu veido trīs cilvēki: G. Love (Garrett Dutton), Jimi Jazz (Jimmie Prescott) un Houseman (Jeffrey Clemens).

„Electric mile” ir grupas piektais albums, iznāca 2001. gadā un galarezultātā sanāca ļoti daudzpusīgs - soul, hip - hop, blues, funk, savdabīgs regejs… Ļoti cienījama daudzveidība, un - kas ļoti svarīgi - kvalitatīva daudzveidība. Albumu ir viegli klausīties - tas ir muzikāli pozitīvi uzlādēts, bet jāatdzīst - visai mazsaturisks tekstuālā ziņā, ja to salīdzina ar hip-hopa albumiem. Tas nemaz nesarūgtina. Ne visā jāurbj ar urbi, dziļākas jēgas meklējumos. Grupas līderim un vokālistam G.Love viennozīmīgi piemīt mīlestība pret ritmu un tā pielietojumu. Tas ir jūtams un baudāms.

„Electric mile” ir ļoti atbilstošs albums piektdienas vakariem vai vienkārši relaksācijai. Ir patīkami atrast kaut ko jaunu un savdabīgu. Stereotipus lauzošs albums.

Saites internetā:

G. Love & Special Sauce iekš Last.Fm

G. Love & Special Sauce iekš Wikipēdijas

G. Love & Special Sauce iekš Myspace

Mikelandželo Antonioni 1975. gada filma „Profesija: Reportieris” (imdb) stāsta par Deividu Loku (kuru atveido Džeks Nikolsons) - veiksmīgu žurnālistu, kurš sasniedza iespējamo karjeras un dzīves piepildījumu. Veidojot kārtējo reportāžu Ziemeļāfrikā, Viņš iepazīstas ar vīru, kurš drīzumā mirst no sirdslēkmes. Žurnālists apzinās savu vizuālo līdzību ar nelaiķi un apmainās ar šo vīru, paņemot viņa pasi, un uzdodot mirušo par sevi pašu. Žurnālists vēl nenojauš, ka tādejādi paņem sev līdzi ne tikai jaunu vārdu, bet arī dzīvi. Un tad bēg prom. Prom no visa.

Manā skatījumā kino režijas vēsturē ir vairākas personības, kuri ir spilgti gleznotāji, kuru filmas var skatīties palēninājumā vai skrupulozi pētīt kadrus, nospiežot „pauzes” pogu. Viens no šādiem režisoriem ir Mikelandželo Antonioni. Filmu „Profesija: Reportieris” var nosaukt par mēmo, lai izceltu kolosālo bildi, kad katrs kadrs ir kā glezna. Klusums reizēm runā vairāk par vārdiem. Negribu pārspīlēt, neesmu skaitījis, bet dialogu filmā ir maz (gadījumā, ja jāizvēlas starp divām opcijām - „daudz” vai „maz”), bet tie ir ne tikai kodolīgi un satura pilni, bet arī perfekti iederas kopskatā. Piemēram:

David Locke: We translate every situation, every experience into the same old codes. We just condition ourselves.
Robertson, the Dead Man: We are creatures of habits.

„Profesija: Reportieris” ir bēgšana no visa un mēģinājums izmainīt likteni. Dramatisks un psiholoģisks notikumu virknējums, kas sasniedz traģisku kulmināciju.

Otrā pasaules kara laikā ASV inženieriem bija nepieciešamība nomaskēt savu lidmašīnu rūpnīcu (kas atradās Burbankā, Kalifornijā), lai pasargātos no japāņu gaisa uzbrukumiem. Amerikāņi uzklāja milzīgu maskēšanās tīklu. Skatieties, ko spēj izdarīt liela izmēra kamuflāža:

Pirms:

***

Pēc:

Tas ir LA Pop Art veidots plakāts filmai “Krusttēvs” (”The Godfather“). Plakāts pilnībā sastāv tikai no filmas scenārija.

Lai par to pārliecinātos, var paskatīties uz plakātu pilnā izmērā.

Ko tik nevar izdarīt ar “vārdiem”.

Dulls krievu dumpinieks un ekscentriķis Oļegs Gruzs (Олег Груз) drīzumā ieraudzīs savas lugas „РВЫ” ekranizāciju uz lielā ekrāna. Es noteikti uzrakstīšu savus iespaidus pēc filmas noskatīšanās. Šobrīd ar smalkāku izklāstu lepoties nevaru, jo informācija skopojas, bet ir iespējams redzēt filmas treileri, kas, iespējams, pasaka vairāk par jebkādu nākotnē uzrakstīto aprakstu, recenziju vai pārspriedumu. Šis video vienlaicīgi ir arī jauns mūzikas klips izpildītāja Баста dziesmai „Внутренний боец”.

Brīdinu: klipu neiesaku skatīties cilvēkiem līdz 18 gadu vecumam un vēl nenobriedušiem vai īpaši jūtīgiem prātiem:

Saites internetā:

“РВЫ” - официальный сайт фильма

Олег Груз (Пьющим и курящим дают в два раза чаще | Пьющим и курящим дают в два раза чаще)

Баста mājaslapa

Pārsteidzoši, ka reizēm, kad nezini, kur likties, sirdsmieru pavisam nejauši var atrast tur, kur to negaidi. Es reti lasu autobiogrāfiskas grāmatas, bet šī mani pilnīgi noteikti atrada pareizajā laikā un vietā.

Hanss Selje (Hans Selye) ir pasaulē pazīstams endokrinologs, kas radījis un attīstījis mācību par stresu. „Mana mūža stress” ir zinātnieka autobiogrāfisks darbs, kurā Viņš attēlo savas personības veidošanos un dzīves gaitu, izklāsta savas dzīves principus, apraksta interesantus atgadījumus iz dzīves un daudz pastāsta par savu teoriju.

Pāris citāti:

“Bezdarbība, kuru radījis slinkums vai jebkāds cits cēlonis, izraisa nedrošības sajūtu un depresiju, kam bieži vien nāk līdzi pārmērīgas hipohondriskas raizes par savu miesu un garu. Darbīgiem cilvēkiem neatliek laika nodoties savām bažām; bezdarbīgiem cilvēkiem domas par savām kaitēm tiecas aizņemt visu laiku. Radoši cilvēki dzīvo nenoremdināmās alkās produktīvi izlietot savu intelektuālo enerģiju; tiklīdz attīstījušās spēcīgas slāpes pēc prāta piedzīvojumiem, viss pārējais šķiet mazsvarīgs.”

“Iedomājieties, ka esat multimiljonārs un pēkšņi uzzināt, ka jums no visas bagātības palikuši tikai desmit tūkstoši dolāru. Šī ziņa jūs varētu tā satriekt, ka jūs izdarāt pašnāvību, jo uzskatāt sevi par izputējušu un tas jums šķiet nepanesami. Bet tagad mainīsim situāciju: iedomājieties, ka esat nevis multimiljonārs, bet klaidonis, kam nekad nav izdevies iekrāt vairāk par dažiem centiem. Ja jums paziņotu, ka bankā jūsu kontā ir desmit tūkstoši dolāru, jūs gandrīz neticētu savai laimei; par šo bagātību, kas negaidīti iekritusi jums rokās, jūs būtu bezgala priecīgs. Tomēr saņemtā ziņa abos gadījumos ir viena un tā pati. Atšķiras tikai jūsu reakcija. Citiem vārdiem sakot, ne tik daudz svarīgi, kas ar jums notiek, cik kā jūs to uzņemat.”

Es lasīju pavirši - drīzāk absolūtai relaksācijai un kā veidu, lai aizkavētu domāšanu par citām lietām. Tikko saņemšos, ķeršos pie zinātniskās literatūras. Šobrīd stresa jautājumi ir sevišķi ieinteresējuši.

Lai nopirktu žurnālista Lato Lapsas grāmatu “Tiesāšanās kā ķēķis” ar, iespējams, noklausītām augstu tiesu sistēmas amatpersonu telefonsarunām, cilvēki pirmdien stāvēja garās rindās. Daži cilvēki pirka pat septiņas grāmatas uzreiz. Grāmatveikalu pārdevēji atzīst, ka šādu rezonansi iepriekš nav radījusi neviena grāmata.

via, TVNET

Liela interese par šo grāmatu nav pārsteidzoša. Cilvēkam vienmēr bija interesanti rakņāties citu cilvēku darbībās, un, ja vēl tur saskatāms kaut kas skandalozs, tad vajadzība iesaistīties, uzzināt un būt „vienam no” ir vēl lielāka.

Pats pie grāmatas neesmu ticis + es izvairos runāt par politiku. Šobrīd mani vairāk interesē un uz pārdomām vedina pat ne grāmatas saturs, cik šāda daiļdarba (to tā var saukt, ja?) morālā puse. Ja es, piemēram, par Tevi (jā, lasītāj, tieši par Tevi) uzzinātu kaut ko, ko Tu nevēlētos izpaust plašākai sabiedrībai, vai man būtu morālas tiesības, izmainot vārdus un nosaukumus, sarakstīt un tad publicēt par Tevi daiļliteratūras darbu? Kur tā robeža „drīkst / nedrīkst”?

Vakar Spensers Tuniks (Spencer Tunick) sarīkoja kārtējo kailo fotosesiju, par kuras rīkošanu jau rakstīju šeit.

Fotosesija notika uz viena no Šveices ledājiem 10 grādu temperatūrā, un tajā piedalījās vairāk par 600 brīvprātīgo. Šādi fotogrāfs sadarbībā ar Greenpeace vēlas pievērst uzmanību globālās sasilšanas problēmām.

*

*

*

1895. gada 28. decembris. Jūs esat tikko samaksājis vienu franku un sēžat aptumšotajā Parīzes „Gran-kaffē” zālē. Pavisam jūs tur esiet tikai 35 apmeklētāji. Iespējams, jūs līdz galam vēl neapzināties, ka atrodaties cilvēces pirmajā kinoseansā. Pēc nedēļas uz šiem kinoseansiem jau veidojās milzīgas skatītāju rindas.

Ir pagājuši vairāk par simts gadiem. Skaidrs, ka kino sakarā ir daudz kas savdabīgs un ekscentrisks. Piemēram:

# Visgarākā filma

1987. gadā ASV tapusī filma „The Cure for Insomnia” ilgst 87 stundas. Šis ekscentriskais eksperiments (iespējams, to tā var nodēvēt) pamatā sastāvot no dzejoļu (4000 lappuses) nolasīšanas, ko papildina dažādi mūzikas video un efekti. Pats neesmu redzējis; te viena atsauksme no imdb:

well i spent the last year watching whenever possible this 85 hour film if you can call it that. even if you dont call it a movie its nevertheless brilliant. ANY man who can film a movie of this magnitude deserves an oscar for best attempt. i heard that at some college kids sat and watched all day for a few days this movie which is just plain ridiculous without a real plot its just mindless babble (often hilarious,often no purpose) well never the less check it out next time u have 85 hours to your self

# Visgarākais filmas nosaukums

„Un Fatto Di Sangue Nel Commune Di Sculiana Fra Due Uomini Per Causa Di Una Vedova Si Sospetano Moventi Politici. Amore-Morte-Shimmy. Lugano Belle. Tarantelle. Tarallucci È Vino.„ (imdb) - 1978.gadā Itālijā tapusī filma. Angliskais nosaukums ir daudz vienkāršāks - „Revenge!”.

Ar šo sacensties (un pat savā veidā pārspēt) var „Night of the Day of the Dawn of the Son of the Bride of the Return of the Revenge of the Terror of the Attack of the Evil, Mutant, Hellbound, Flesh-Eating Subhumanoid Zombified Living Dead, Part 3″ (imdb), kas būtībā ir kāda cita veca filma tikai ar izsmieklu pilnu, pārveidotu skaņas celiņu. Un atkal kāda atsauksme no imdb:

I saw this at the Cornelia Street Cafe recently. I couldn’t stop laughing!!!! The crowd was really into it too. I heard that it was a sequel to another movie that had been made a while ago, but I’m not sure if that’s true. I expected a horror movie, but it was really a comedy. Anybody who loves a great horror spoof should not miss it! The voices in the dubbing are so funny and the shorts that run throughout the movie are quirky and fun too. I never saw the original movie that this is taken from, but I don’t think it could be any better than this version. It keeps you interested and amused. It’s such a different kind of movie, and I think that is why I liked it so much.

# Visīsākais filmas nosaukums

Tādu ir daudz: „Z”, „N”, „T”, „3″, „$” utt.

# Visgarākais kinoteātra nosaukums

Ja Jums 20.gadsimta sākumā (heh) gadītos iemaldīties Bordo, noteikti visai interesants pasākums būtu kinoteātra apmeklējums. Tā nosaukums: „Lentielektroplastikromomimokolizerpentogrāfs”.

Lūk.

Protams, tas ir absolūts minimālisms. Ir daudz-daudz-daudz vairāk interesantu un savdabīgu faktu. Tikai jāmeklē. Mēģinām izrunāt tā garākā kinoteātra nosaukumu?