Istabas

31. jūlijā klajā nāks jaunākais Common albums “Finding Forever”. Lielāko daļu producējis Kanye West, vienu dziesmu, pērn aizsaulē aizgājušais, J Dilla. Manām ausīm šķiet, ka šis būs viens no baudāmākajiem šīs vasaras albumiem.

Common explains that “Finding Forever really means to find a place in music where you can exist forever. Music can be forever if you make it from the heart, if you make it from the soul and it’s good. And I look at music like Bob Marley’s or Marvin Gaye’s or Stevie Wonder’s or A Tribe Called Quest’s, that’s forever music. And I’m continuing on the quest to make forever music.”

Pirmais singls no “Finding Forever” - The People:

Jaunākais singls no “Finding Forever” - “Drivin’ Me Wild” (feat. Lily Allen):

Saites internetā:

Common oficiālā mājaslapa

Common iekš Wikipēdijas

Common iekš Myspace

Common iekš LastFM

“The White Stripes” savas koncerttūres izskaņā izspēlēja ekscentrisku epizodi - koncerts Ņūfaundlendas pilsētā Sentdžonsā ilga vienu sekundi. Par to uzzināju no TVNETa, un, izlasot lakonisko rakstu, radās sajūta, ka šis nu gan bija kaut kas sasodīti nepierasts un interesants (pārfrāzējot vienu citātu - “Tā laikam bija baigā sekunde“). Noskatoties video, neliela vilšanās, bet nu “The White Stripes” fans nekad neesmu bijis.

Jāatzīst, ka grupas fani netika maldināti:

“Simtiem fanu, kas ieradās uz pēdējā brīdi izziņoto koncertu, esot bijuši brīdināti, ka tas ilgs tikai vienu sekundi.

Vēlāk tajā pašā vakarā grupa uzstājās ar normāla garuma koncertu pilsētas “Mile One Stadium” stadionā.”

via, etoday

Es reizēm jūtos kā zīdainis, kas ik dienu iemācās kādu jaunu vārdu.

Apoftegma – izteikums, ko piedēvē kādai vēsturiskai personai, lai gan tā autors nav droši zināms.

Paraskavedekatriafobija– bailes no trīspadsmitā datuma piektdienām.

Tetragramatons – dieva Jahves slepens vārds no četriem burtiem kabalas mācībās.

Itāļu mākslinieks Michelangelo Roberti ir izveidojis interesantu (un ļoti iespējams, ka arī ienesīgu) eksperimentu, rotaļājoties ar cilvēku ziņkāri. Mākslinieks ir uztaisījis 999 melnas kastes. Jo lielāks ir kastes kārtas numurs, jo vairāk tā maksā. Kas atrodas kastēs? Tur jau tā sāls - tas ir noslēpums, kuru drīkstēs uzzināt tikai tad, kad būs pārdotas visas 999 kastes.

“Cilvēciska ziņkāre var pārvērsties mokās, - saka Roberti. - Manas kastes - tas ir šīs ziņkāres materiālais iemiesojums”

Māksla kā individuāli iekšējā cīņa ar savu ziņkārību. Smalki izdomāts. Man pašam nav ne jausmas, kas tajās varētu būt un arī iegādāties (to var izdarīt šeit - http://www.theblackcubes.com/) kaut kā negrasos.

“10 minūtes dienā un pēc mēneša tavi mati ataugs”.

Šis izgriezums no avīzes esot datējams ap 1930. gadu. Atradu iekš http://www.mikolka.info

Patiesībā mēs bieži uzķeramies uz reklāmas, paši to neapzinoties. Es, piemēram, jau kādu trešo - ceturto dienu smēķēju “Camel” cigaretes tikai tamdēļ, ka viņiem ir tās jaunās, “smukās” paciņas. Cik dumji…

Rīt atgriezīšos pie ierastā un kaut kādu “matu audzēšanas cepuri” arī netaisos meklēt.

Nezināmu iemeslu vadīts, devos pētīt tālāko grāmatu plaukta stūri, kurā ieklīstu visai reti. Izvilku labi putekļainu Valtera Kremera un Getza Trenklera (Walter Krämer / Götz Trenkler) grāmatu „Lexikon der populären Irrtümer” (man gan tā ir krievu valodā). Šīs populārzinātniskās grāmatas misija acīmredzot ir kliedēt aplamus uzskatus, atmaskot kļūdainos faktus, aizspriedumus un visādi citādi izjaukt vispārpieņemtos stereotipus vēsturē, matemātikā, ģeogrāfijā utt.

Grāmata var izraisīt nepatīkamu reakciju snobiskiem cilvēkiem.

Daudzi no grāmatā esošajiem mītiem man kaut kā izskaidrojās patstāvīgi, laika gaitā. Daudz kas likās garlaicīgs un mazsvarīgs. Tomēr šo to interesantu es sev atklāju. Piemēram:

• Uzskata, ka Anglijā bieži līst lietus. Grāmatas autori stāsta, ka Londonā vidējais nokrišņu daudzums ir 590 mm, Romā – 760 mm, Florencē – 870 mm, Milānā – 1000 mm. Varot apgalvot, ka Londona statistikas ziņā ir viena no sausākajām Eiropas pilsētām. Skan kaut kā jocīgi.

• Slavenais Vudstokas roka festivāls, kas 1969.gadā sapulcināja rekordlielu apmeklētāju skaitu, patiesībā nemaz nenotika Vudstokā. Tuvākā pilsēta no festivāla rīkošanas vietas bija Besele, bet Vudstokas pilsēta atradās apmēram 100 kilometru attālumā no paša pasākuma. Lieta tāda, ka „Vudstoka” skanot daudz labāk nekā „Besele”. Lai nu tā būtu.

• Ir vispārzināms uzskats, ka smēķētāji mirst jauni, jo daudz smēķē. Grāmatas autori piekrīt, ka smēķētāji vidēji mirst agrāk nekā nesmēķētāji, bet ne cigarešu dēļ. Smēķētāji biežāk nonākot konfliktu situācijās, biežāk riskē. Psihologi apgalvojot, ka smēķētājiem esot tieksme pēc bīstamākas dzīves. Varbūt… Varbūt…

• Ar vārdu „Lucifers” bieži apzīmē „velnu” vai „sātanu”. Grāmatas autori savukārt norāda, ka „Lucifers” pat neesot pieminēts Bībelē. Senatnē vārdu „Lucifers” lietoja, lai apzīmētu rīta zvaigzni – planētu Venēra. Nekas sātanisks ar to nebija domāts.

• Pokers tiek uzskatīts par klasisku amerikāņu kāršu spēli. Autori apgalvo, ka pokers ir radies Senajā Persijā 3 tūkstošus gadu pirms tas parādījās mežonīgajos rietumos. Spēle saucās „dūzis”, bet jau toreiz iekļāva sevī visas pamata kombinācijas. Jau tad eksistēja blefs kā viens no spēles pamatelementiem. Uz Eiropu spēli pārveda krustneši un vēlāk uz Ameriku to nogādāja franču kolonisti.

Šādas grāmatas lasot, manuprāt, ir svarīgi apzināties, ka grāmatas autori ar to pelna naudu – tātad – jo vairāk tu kā lasītājs būsi pārsteigts, ieinteresēts, jo vairāk tā grāmata tiks nopirkta. Līdz ar to – lasot, pašam ir „jāfiltrē”, kam piekrist un kam nē.

Jā, tā ir ar gandrīz visu.

Džordžijas Tehnoloģiju institūtā (Georgia Tech) tika aizvadīts pirmais (pēc organizatoru domām) pasaules čempionāts futbolā starp nanorobotiem - Robocup 2007.

*

*

Zinātnieki tic, ka līdz 2050. gadam robotu futbola komanda varēs iziet laukumā un līdzvērtīgi sacensties ar dzīviem cilvēkiem. Tad nu atliek vienīgi gaidīt.

via, etoday

Maikla Mūra (Michael Moore)  jaunākā filma “SiCKO”, kas atspoguļo ASV veselības sistēmas nepilnības, trūkumus un to drausmīgās sekas,  no CNN puses tika apvainota nepatiesu faktu sniegšanā. Maikls Mūrs tobrīd bija CNN tiešajā ēterā.

Tā esot proza, bet es teiktu, ka formas ziņā tā ir mūsdienīga haika (pēc šī apgalvojuma konservatīvie japāņu kultūras cienītāji mani apmētās ar sapuvušiem tomātiem). Es runāju par „Zīdu”, par itāliešu rakstnieku Alesandro Bariko (Alessandro Baricco) un viņa grāmatu „Zīds”.

Grāmatas sižets ieskauj mūs 19.gadsimtā, kad „Flobērs rakstīja Salambo, par elektrisko apgaismojumu bija izteikti tikai neskaidri minējumi, un okeāna viņā pusē Ābrahams Linkolns cīnījās karā, kura beigas viņam pašam nebūs lemts pieredzēt”. Kāds francūzis, zīdtārpiņu tirgonis dodas slepenos ceļojumos uz Japānu, lai vēlāk uzlabotu zīda tirdzniecības iespējas savā dzimtenē.

Šī literārā darba valoda ir liriska un smalka. Šķiet, ka autors ir uzmanīgi izvērtējis katra vārda zilbi un katru teikuma pieturzīmi. Grāmatas noskaņa ir nedaudz skumji romantiska un tā neuzmācīgi savijas ar austrumniecisko noslēpumainību. Alesandro Bariko spēja piešķirt izteiktas rakstura īpašības ne tikai galvenajam varonim, bet arī pārējiem tēliem. Virspusēji, bet precīzi tēlu gleznojumi.

Patiesībā no manas puses būtu netaisnīgi izpaust, manuprāt, spilgtākās atziņas vai noslēpumainības atrisinājumus. To var izdarīt katrs pats, ja vien vēlas. Kam iesaku lasīt? Melanholiķiem.

Ak, jā! Grāmatā piedalās arī vārdisks kods: jūra – nelabais – pēdējais – svētais. Tā nozīmes izpētīšana paliek interesentu ziņā, savas versijas paglabāšu pie sevis (varbūt šoreiz tā ir prātīgāk).

Pāris citāti:

„- Zīdtauriņu olu vietā jums iedeva zivju ikrus. Tie nav nekā vērti.

Ervē Žonkūrs nolaida skatienu. Tepat iepretī stāvēja viņa tējas tase. Viņš to satvēra un lēnām grieza apkārt, uzmanīgi pētīdams krāsaino apmali. Atradis meklēto, viņš piekļāva tasi pie lūpām un izdzēra tukšu. Tad nolika to uz pīteņa un teica:

- Es zinu.

Hara Kejs uzjautrināts iesmējās.

- Tad tāpēc jūs samaksājāt ar viltotām zelta monētām?

- Kādu mantu pirku, tādu naudu maksāju.”

„Ervē Žonkūrs kā sastindzis ilgi vēroja milzīgo, izdzisušo sārtu. Viņam aiz muguras bija astoņus tūkstošus kilometru garš ceļš. Un priekšā tukšums. Un piepeši viņš ieraudzīja to, ko bija uzskatījis par neredzamu.

Pasaules malu.”

„Ervē Žonkūrs piegāja pie koka un brīdi skatījās kā noburts. Tad atraisīja koka zaram pārmesto auklu, izņēma zēnu no cilpas un noguldīja zemē, un pats nometās ceļos tam blakus. Viņš nespēja atraut skatienu no šīs sejas. Viņš neredzēja, kā ciems dodas ceļā, tikai dzirdēja tālu troksni, - karavāna lēni virzījās viņam garām. Viņš neatrāva skatienu no zēna sejas pat tad, kad izdzirdēja Hara Keja balsi. Tā skanēja tepat pāris soļu attālumā.

- Vai zinājāt, ka Japāna ir sena valsts? Un arī likumi ir seni. Un tajos teikts, ka ir divpadsmit noziegumi, par kuriem cilvēku drīkst sodīt ar nāvi. Un viens no tiem – nest savas kundzes mīlas vēstules.

Ervē Žonkūrs aizvien skatījās uz nonāvēto zēnu.

- Viņam nebija līdzi mīlestības vēstuļu.

- Viņš pats bija mīlestības vēstule.”