„Es cēlos no rīta septiņos, uzvārīju kafiju, apgrauzdēju baltmaizes šķēli, gāju uz darbu, vakariņoju ārpus mājas, iedzēru divas, trīs glāzītes, atgriezos mājās, tad vienu pašu stundu palasīju grāmatu, nodzēsu gaismu un gulēju. Sestdienā un svētdienā es negāju uz darbu, bet gan, laiku nosizdams, apstaigāju vairākus kinoteātrus. Pēc tam kā vienmēr viens pats pavakariņoju, iedzēru, palasījis grāmatu, aizmigu. Tā es nodzīvoju šo mēnesi – kā tie cilvēki, kas kalendārā katru dienu aizkrāso melnu.”
„Var teikt, ka mēs bezmērķīgi klīstam pa mums nejaušu zemi. Tieši tāpat kā dažu sugu augu spilvainās sēklas dzenā untumainais vasaras vējš.”
„Ir simboliski sapņi, un ir realitāte, kuru šie sapņi simbolizē. Vai arī – ir simboliska realitāte, šī realitāte ir simboliska sapņos.”
„Pametis skatienu apkārt, es, neko nedomādams, nopūtos. Tikai nopūtai bija vērtība.”
„- Bet visvairāk žēl vaislas aunu. Vai jūs zināt par aitu harēmu?
Mēs atbildējām, ka nezinām.
- Ja audzē aitas, tad vissvarīgākais ir pārraudzīt pārošanos. Un tāpēc auni ir atsevišķi, aitas – atsevišķi. Bet tad aplokā pie aitām ielaiž vienu aunu. Parasti – aunu numur viens, visstiprāko. Citiem vārdiem sakot – laba sēkla. Pēc tam, kad viņš tur ir visu mēnesi nostrādājis, viņu laiž atpakaļ aunu aplokā. Bet pa to laiku aplokā ir izveidojusies jauna kārtība. Un vaislas auns ir tā nokusis no aplecināšanas, pat zaudējis pusi svara, ka viņam nav nekādu cerību kautiņā uzvarēt. Un visi pārējie auni tad metas viņam virsū. Tā nu gan ir žēl.”
4 Atbildes uz “Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi””
Uii, tā ir laba grāmata, dikti laba. Divreiz izlasīju (:
man ar patika. bilžu grāmata ar jauka.
Citāti lieliski. Būs jāpalasa, ja gadīsies pa rokai.
Ir par ko padomāt.