Ar nelielu atkāpi - reklāmas kinoteātros pirms filmas sākuma ir kaut kas atbaidošu un omu sabojājošs. Devos uz „Vogelfrei”. Uz seansu ierados laicīgi. Mentāli noskaņoju sevi uz gaidāmo filmu… Un te sākas: jaunie hariji poteri, cietie rieksti četri, kaut kādi specefekti, kaut kādi ieroči utt. 10 minūtes reklāmām. Paldies.
Tātad, „Vogelfrei” ir salīdzinoši jauna latviešu filma, režisoru Jāņa Kalēja, Gata Šmita, Jāņa Putniņa un Annas Vidulejas kopdarbs. Filma sastāv no četrām saistītām daļām, kurās galvenais varonis - Teodors - tiek atspoguļots dažādos savas dzīves posmos. Lai gan darbība notiek mūsdienās, manuprāt, to vairāk savstarpēji satuvina tieši filmas jēdzieniskā secība, tas emocionālais lādiņš, kas ievilka mani kā skatītāju, kā vienkāršu garāmgājēju no malas. Acīmredzamā vides nomaiņa smalki atspoguļo mūsu visu un katra indivīdā atsevišķi dzīves gājumu un to spontāno pieturas punktu, kurā nonākam. Jā, bet jāatzīst, ka katra režisora paraksts zem atsevišķas filmas daļas ir momentāli jūtams. Bet tas nebūt nepadara filmas skatīšanās procesu saraustītu, nebūt nē. Tas drīzāk piesaista un uztur sava veida dažādību, neatkārtojumu dažādību.
Es noglabāšu sevī, iespējams, maldīgas, ne pareizas atmiņas, jo „Vogelfrei” manī atstāja drīzāk kādas filozofiskas grāmatas un nevis filmas iespaidus.
Es reti eju uz kinoteātriem, izņemot, kad Rīgā notiek „Baltijas Pērle” vai „Arsenāls”, bet manī rodas vēlme jaunnedēļ atkal doties uz „Daili” un atkal uz „Vogelfrei”…
Es arī šodien noskatījos. Vislabāk patika otrā epizode (par skolu), ceturtā bija parāk prognozējama un garlaicīgāka.
Kopumā filma laba, tikai dažas filozofiskais ainas ne visai. Gadās, kad filmās radā debesis, lai skatītājs padomātu, un šis debesis labi iederēs, bet, man liekas, ka šajā filmā šie momenti bieži bija nevietā.
Otrā man uz jūtām īpaši spilgti spēlē.
Es laikam sentimentals. Patīk debesis.
Filmu neesmu redzējis, bet par reklāmām gan nepiekritīšu. Tā es bieži vien uzzinu par jaunu filmu/kaut ko jaunu jau zināmā filmā. Kinda like those comecials :P Nav jau gluži tas, ko redzi ikdienā pa TV.
Kad izlasīju D.Rietumas un A.Naumaņa komentārus par filmu kādā no preses izdevumiem un vērtējumu, nodomāju, ka daudzās “acis” iedotas uzmanības pievēršanai latviešu kino problēmām. Noskatījos filmu un esmu patīkami gandarīta.
Par reklāmām. Var taču ierasties uz filmas sākumu, varbūt nedaudz traucējoši pustumsā meklēt savu vietu, taču, noteikti, atmaksājas.
“Kultūras Forumā” bija saistoša intervija ar vienu no režisoriem. Tas bija lūzuma punkts manās pārdomās - iet uz kinoteātri vai neiet.
Par reklāmām: man nepatīk traucēt. Un nepatīk kavēt.
he.. man ar baig panjeema taa filma. emm.. es nosaktiijos to divas reizes, otru reizi uz daili aizgaaju peec divaam dienaam liekas :)
I Really enjoyed your movies of four short coherent stories. I particularly loved the changing voice from that of a boy to of a silence teen, to of a deep voice man and to of a grave old man. I could also read differences of each of directors’ styles. Great to be able to see your movies at Piff and to see two of you invited at Piff.
I’ve just sent You a letter. And I’m a little confused, yes.