Istabas

… Protams, ka britu rakstnieka un dramaturga Džefa Nūna (Jeff Noon) romāns „Dziesma asinsstraumē” nav tikai par to.

Konservatīvie saķer galvas un vaimanā: „Ak, dievs! Kas tas ir?”

Romāna notikumi norisinās Mančestrā. Kāds basists un izbijis narkomāns Eljots spēlē mūzikas klubos un krogos kopā ar dažādiem mūziķu kolektīviem. Pēkšņi Viņš nokļūst jaunas, ļoti potenciālas grupas sastāvā, kuras arsenālā ir unikāla mūzikas veidošanas tehnoloģija. Grupa izdzīvo bohēmu ar spilgtu muzicēšanas kaisli, kā arī narkotisko vielu klātbūtni. Kolektīva iekšienē norisinās gan izteiktas draudzības, gan mīlestības un kaisles cienīgi notikumi, kuri robežojas ar smalku psiholoģisku epopeju, kas katram dalībniekam aizrit citādāk.

Romāna lūzuma punkts - no grupas aiziet bundzinieks. Skan amizanti? Nu jā, iespējams, ikdienā tas nav kulminācijas cienīgs notikums, bet „Dziesmā asinsstraumē” ir pavisam citādāk - ir sarežģīti, dziļi psiholoģiski iemesli, ir satraucošs viņa(bundzinieka) meklēšanas (iespējams, nemeklēšanas) process un ir baiss atrisinājums. Kāpēc es neko neprecizēju? Savādāk Tev vai Jums nebūs interesanti lasīt šo daiļdarbu (ja, protams, izdomāsiet to darīt).

Nevar nepieminēt autora vienreizēji savdabīgu rakstības stilu:

ikvienam mazam mīlas brīdim ir koncentrēts tonis / saglabāts īpašs / filtrēts, attīrīts un uz mūžiem ierakstīts sirdī, kas ir nakts melnā lentes spole

savāda mīla / nekad nav pārrunāta, tikai darīta / nekad nav atzīta, tikai izpildīta / apturētos brīžos, šur un tur / un šur un tur / un šur / un tur / naktij iestiepjoties tālu rītā / viena spēcīgas kaisles nakts, žņaudzošas rokas apslāpēta / un glabāta noslēpumā, pat no mums pašiem / slepena un zagta, pat no mums pašiem / bet gana bagāta, par spīti visam / pilnīgi noteikti gana bagāta man

tāpēc ka tu zini, kā tas ir, kad satumst / kā mēs atrodam mīlu, kur mēs to atrodam

vai arī mēs to zaudējam

vai arī vispār to nekad neatrodam

Valoda ir daudzveidīga, piepildīta ar terminiem un slengu. Ir arī asprātīgas vārdu spēles, piemēram:

es skatos / un viņš skatās uz mani, kas skatās / un es skatos uz viņu, kurš skatās uz mani, kas skatās

„Dziesma asinsstraumē” ir literāri muzikāls ceļojums, kas veido melodijas lasītāja galvā. Daiļdarbs ir skarbs, mistisks, narkomānisks un brīvs. Un baiss. Un visai baiss.

Šķiet, ka Sokrāts teica: „Lai arī ko tu izvēlētos, tev vienalga būs jānožēlo”. Un tā tas ir. Un tas man džinkst galvā visu rītu. Personīgais, uz sevi attiecināmais vienmēr nomāc visspilgtāk, vai ne? Man atliek vēl viena stunda, lai izdarītu būtisku izvēli… laikam jau, ka būtisku (heh…). Un es jau tagad nožēloju, ka neizvēlējos ko citu, lai ko es galu galā izvēlētos. Phu… Kaut kāds murgains kalambūrs.

p.s. vakarā būs posts par narkotikām, mūziku un bohēmu. Nopietni.

Šodien 89 gadu vecumā nomira pasaules kino klasiķis, zviedru režisors Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman).

• „Es cēlos no rīta septiņos, uzvārīju kafiju, apgrauzdēju baltmaizes šķēli, gāju uz darbu, vakariņoju ārpus mājas, iedzēru divas, trīs glāzītes, atgriezos mājās, tad vienu pašu stundu palasīju grāmatu, nodzēsu gaismu un gulēju. Sestdienā un svētdienā es negāju uz darbu, bet gan, laiku nosizdams, apstaigāju vairākus kinoteātrus. Pēc tam kā vienmēr viens pats pavakariņoju, iedzēru, palasījis grāmatu, aizmigu. Tā es nodzīvoju šo mēnesi – kā tie cilvēki, kas kalendārā katru dienu aizkrāso melnu.”

• „Var teikt, ka mēs bezmērķīgi klīstam pa mums nejaušu zemi. Tieši tāpat kā dažu sugu augu spilvainās sēklas dzenā untumainais vasaras vējš.”

• „Ir simboliski sapņi, un ir realitāte, kuru šie sapņi simbolizē. Vai arī – ir simboliska realitāte, šī realitāte ir simboliska sapņos.”

• „Pametis skatienu apkārt, es, neko nedomādams, nopūtos. Tikai nopūtai bija vērtība.”

• „- Bet visvairāk žēl vaislas aunu. Vai jūs zināt par aitu harēmu?
  Mēs atbildējām, ka nezinām.
  - Ja audzē aitas, tad vissvarīgākais ir pārraudzīt pārošanos. Un tāpēc auni ir atsevišķi, aitas – atsevišķi. Bet tad aplokā pie aitām ielaiž vienu aunu. Parasti – aunu numur viens, visstiprāko. Citiem vārdiem sakot – laba sēkla. Pēc tam, kad viņš tur ir visu mēnesi nostrādājis, viņu laiž atpakaļ aunu aplokā. Bet pa to laiku aplokā ir izveidojusies jauna kārtība. Un vaislas auns ir tā nokusis no aplecināšanas, pat zaudējis pusi svara, ka viņam nav nekādu cerību kautiņā uzvarēt. Un visi pārējie auni tad metas viņam virsū. Tā nu gan ir žēl.”

Izrādās, ka es esmu šeit. Tas noteikti noņem daļu uztraukuma slodzes. Var uzelpot.
via, FFFFOUND!

28. augustā klajā nāks hip-hop underground milža Madlib‘a instrumentālā izlase “Beat Konducta Vol 3-4: Beat Konducta in India”. Albums būšot piepildīts ar bollivūdas melodijām, sampliem un tematiku, ko var redzēt arī izlases videotreilerī:

Šo gaidu ar pienācīgu interesi.

Līdz 2008. gada augustam vēl ir tālu, bet jau tagad var prognozēt, kas būs nākošā gada vasaras „harijpoters” vai „transformers”, uz kuriem plūst cilvēku straumes. Jau šobrīd, vairāk nekā gadu līdz pirmizrādei, „Valkīra” („Valkyrie”) sacēla milzīgu ažiotāžu. Ar negatīvu kontekstu. Cilvēki protestē. Pret ko?

Toms Krūzs (Tom Cruise) filmā attēlo Otrā pasaules kara varoni pulkvedi Klausu fon Štaufenbergu, kurš vadīja neveiksmīgu atentātu pret Ādolfu Hitleru. Lieta tāda, ka Toms Krūzs ir pazīstams arī kā scientoloģijas piekritējs, kas Vācijā ir aizliegta ar likumu un pieskaitīta pie totalitārajām sektām.

Scientology is a body of teachings and related techniques created by American science fiction author L. Ron Hubbard in 1952 as an outgrowth of his earlier self-help system, Dianetics. Hubbard later characterized Scientology as an “applied religious philosophy” and the basis for a new religion.

Vairāk iekš Wikipēdijas.

Filmēšana ir sacēlusi lielu jezgu, vismaz Vācijā – noteikti. 72 gadu vecais Štaufenberga dēls publiski aicina Tomu Krūzu turēties pa gabalu no sava tēva svētās piemiņas.

Nez, vai šī filma vispār tiks līdz lielajam ekrānam? Un, ja tiks - vai to masveidā boikotēs, vai arī tā kļūs par “kases grāvēju”? Man jau šķiet, ka otrais variants. Tas pats “Passion of the Christ” nebūt neizgāzās ienākumu ziņā. Cilvēkiem tak patīk viss provokatīvais.

Spensers Tuniks (Spencer Tunick) kļuva pazīstams, fotografējot kailus cilvēkus visā pasaulē. Un ne vienu, ne divus… Viņš fotografē masu skatus. Vieni no Viņa pēdējiem un skaļākajiem darbiem ir tapuši Amsterdamā (2000 kailu cilvēku) un Mehiko (18 000 kailu cilvēku; par to jau rakstīju šeit). Šobrīd fotogrāfs ir jauna izaicinājuma priekšā…

Sadarbojoties ar Greanpeace, ir plānots fotogrāfijās iemūžināt 50 - 100 kailus cilvēkus kādā no Šveices ledājiem. Tas būs vienlaikus arī mēģinājums pievērst uzmanību globālās sasilšanas problēmai. Fotosesija plānota uz augusta otro pusi.

Spensers Tuniks izģērbj visu pasauli…

Kāda francūziete, mākslas apbrīnotāja, drīzumā stāsies tiesas priekšā. Iemesls? Viena no Saja Tuomblija (Cy Twombly) gleznām izraisīja Viņā tik lielu saviļņojumu, ka Viņa gleznu vienkārši noskūpstīja, atstājot uz audekla savas lūpu krāsas nospiedumus. “Šis nospiedums ir mākslas spēka apliecinājums,” viņa vēlāk komentēja žurnālistiem.

Gleznas vērtība esot bijusi ap 2 miljoniem dolāru.

Pagaidām mākslinieks šo incidentu neesot komentējis.

Kas tik nenotiek…

Lūk. Tā tas ir - viens uzvar, otrs zaudē, bet viņi abi ir viens no otra atkarīgi. Lai viens uzvarētu, otram jāzaudē.

Lūk. Tā tas bija, ka 2001. gada 11. aprīlī tika sasniegts savdabīgs antirekords futbola vēsturē - spēles rezultāts - 31:0

The American Samoa national soccer team is the national team of American Samoa and is controlled by American Samoa Football Association. It is one of the weakest teams in the world, and holds the distinction of suffering the largest loss in international football history, having been defeated by Australia 31-0 on April 11, 2001.